Šķirnes vēsture


 Angļu buldogs ir ļoti sena suņu šķirne, kuras rašanās laiks precīzi nav zināms. Tiek uzskatīts, ka angļu buldogi ir radniecīgi mastifiem un tiem acīmredzami ir viens priekštecis – alans. Alani ir dogveidīgo pārstāvji, kas savukārt cēlušies no molosiem un bearded kurtiem. Savu nosaukumu alani guvuši no sarmatu ciltīm, kas apdzīvoja Kaukāzu, kur arī cēlušies šie suņi. Pēc citas teorijas buldoga un mastifa kopīgais sencis bijis nevis alans, bet tā saucamais Britu kaujas suns (latīniski Pugnaces Brittaniae), kurus briti audzēja un pat pārdeva uz citām zemēm vēl mūsu ēras 1 gadsimtā. Šie suņi tika minēti jau grieķu vēsturnieka Strabona darbos.

Pastāv nepārliecinoša versija, ka angļu buldogi radušies, krustojot angļu mastifus ar mopšiem. Mopši tika ievesti Eiropā visdrīzāk, no Ķīnas, tikai 16.gadsimta beigās, tādēļ, neskatoties uz acīmredzami kopīgo izcelsmi, šī šķirne diez vai varēja iespaidot buldogu izcelsmi, jo buldogi kā šķirne tika pieminēti jau vismaz pusgadsimtu iepriekš.

Vēsturiski Anglijā buldogus izmantoja kā rīdīšanas suņus „asiņainajā sportā”, pārsvarā Bull-beitingā – cīņās ar vērsi. No šejienes arī radies šķirnes nosaukums (angliski Bulldog – „vēršu suns”).

Bull-beitings un senangļu buldogs.
Raksta pamatojums: Bull-beitings, senangļu buldogs.

Dzīvnieku rīdīšana ir viena no senākajām izklaidēm, un bija ļoti populāra Anglijā līdz pat tās aizliegšanai 19.gadsimta pirmajā pusē. Vēl senās Romas dzejnieks Klaudiāns mūsu ēras 4. un 5. gadsimtu mijā pieminēja „...britu suņus, kuri piespiež pie zemes lielo buļļa pieri...” Pilnīgi ticams, ka tieši pateicoties romiešiem, asiņainie skati kļuva tik populāri.


(Senangļu buldogs Filipa Reinagla gleznā 1790)

Rīdīšanas sporta popularitātes dēļ uzplauka šo suņu selekcija, kā rezltātā tika radīti buldogi, jeb kā vēlāk tos nosauca - senangļu buldogi. Rīdīšana un cīņa ar vērsi pieprasīja no suņiem īpašības, kas atspoguļojās to konstitūcijā un temperamentā . Sunim bija jābūt izturīgam, drosmīgam līdz neprātam, mazjūtīgam pret sāpēm un vienmēr gatavam cīņai. Tam bija jābūt zemam, druknam, masīvam, bet ne pārmēru smagnējam, ar platu krūti un izteiktiem pleciem, īsu spalvu un nāvējošu tvērienu. Un sunim bija jāpaklausa saimniekam jebkuros apstākļos.


(Bull-beitings. Semjuels Henrijs Alkens)

Tādējādi tika veidota unikāla šķirne – senangļu buldogi, kuri bija ļoti funkcionāli, ideāli piemēroti konkrēta mērķa veikšanai. Par labu šo suņu spējām runā šāds nežēlīgs, bet vēsturiski patiess fakts: ir zināms gadījums, kad cīņas suņa īpašnieks uz derībām cīņas laikā vienu pēc otras nocirta suņa ķepas, bet suns turpināja cīņu tik ilgi, kamēr t.s „saimnieks”neatsauca savu suni un nenocirta tam galvu. Jāatzīmē, ka bez Bull-beitinga buldogi un to krustojumi tika izmantoti arī daudzos citos rīdīšanas veidos: bear-beitingā (uz lāci), uz vilkiem, lapsām, zirgiem, ēzeļiem, hienām, pērtiķiem, pat uz lauvām un tīģeriem, kā arī uz žurkām (rettings).

18.gadsimta beigās pamazām noplaka interese par bull-beitingu un citiem rīdīšanas veidiem. Angļu simpātijas arvien vairāk iekaroja suņu cīņas. Cīņai ar sev līdzvērtīgu pretinieku tika pieprasītas jau pavisam citas īpašības – ātrums, lunkanums, kustīgums. Buldogus krustoja ar terjeriem, šādi krustojumi tika ļoti augstu vērtēti, jo veiksmīgi apvienoja sevī abu šķirņu labākās cīņas suņu īpašības.


(Buldoga un terjera krustojums. Bendžamins Maršalls, 1804)

Pēdējo triecienu šķirnei deva dzīvnieku rīdīšanas aizliegums. Lielbritānijas Parlaments 1835.gadā pieņēma likumu „Par nežēlību pret dzīvniekiem”(Cruelty to Animals Act 1835), kurš neattiecās tikai uz suņu cīņām. Kaut arī nelegāli rīdīšana turpinājās visā Anglijā līdz pat gadsimta vidum, tomēr neizdevās saglabāt šķirni tās sākotnējā izskatā, un uz likuma pieņemšanas laiku Anglijā praktiski vairs nepalika tīršķirnes buldogu.

ŠĶIRNES STANDARTA RAŠANĀS UN ATTĪSTĪBA.

Par pirmajiem šķirnes etaloniem, no kuriem radušies visi mūslaikos ciltsdarbā izmantojamie angļu buldogi, tiek uzskatīti Kribs un Roza, piederoši H. Virlstam, kuri 1817. g. kā pirmie tika ierakstīti Anglijas suņkopības kluba ciltsgrāmatā.


(Buldogi Kribs un Roza (pa kreisi). Abrahams Kupers 1817)

Pirmā suņu izstāde Anglijas vēsturē tika sarīkota Ņūkāslā 1859.g. 28.-29. jūnijā. Nākošā notika tajā pat gadā, bet jau Birmingemā, bet nevienā no šīm izstādēm netika pārstāvēti buldogi. Pirmie angļu buldogi parādījās Birmingemas izstādē 1860.g. 3.-4. decembrī, kur tie tika izstādīti vienā vienīgā klasē. Pirmā un vienīgā godalgotā vieta tika Džeimsam Hinksam (James Hinks) ar tam piederošo angļu buldogu. Nākošos trīs gados (1861-1864) buldogi tika pārstāvēti izstādēs Lidsā (1861), Mančesterā (1861), Birmingemā (1862). Visās šajās izstādēs buldogus izstādīja vienā klasē, bet jau Londonas izstādē Egrikalčerel-Hallē (Agrikultural Hall, 1862) un Kremornā (Čelsi, 1863) buldogus izstādīja jau 2 klasēs – „lielajos” un „mazajos”. Pēdējos sauca arī par „spēļu buldogiem” (Toy Bulldog). Pilnīgi iespējams, ka šie tojbuldogi kļuva par mūsdienu franču buldogu priekštečiem. Klermonas izstādē par robežu starp klasēm tika pieņemta suņa masa 18 mārciņas (8,164 kg).
Pirmā Vispasaules izstāde notika 1863.g. Egrikalčerel-Hallē , pēc gada tai seko otrā, kurā tika noteikta robeža starp „vieglo” un „smago” svaru – 20 mārciņas (9,072 kg). Birmingemas izstādēs 1863. un 1864.g. suņu klases dalījās pēc dzimuma, nedalot pēc svara, tajā pat laikā Mančesterā visi buldogi turpināja izstādīties vienā vienīgajā klasē.
Uz 1864.gadu visi angļu buldogu audzētāji un šīs šķirnes cienītāji apjauta vajadzību radīt vienotu buldogu klubu un saprata kopīga šķirnes standarta izstrādes nepieciešamību.

Pirmais angļu buldogu klubs un Filo-Kuonsas standarts.

Pirmo buldog-klubu dibināja misters R. S. Rokstro (R.S.Rockstro) 1864.g. 3.novembrī. Klubam bija sava devīze „Nāvējošs tvēriens”(angliski Hold Fast), un statūtos par kluba mērķiem tika pasludināts „...senangļu buldoga saglabāšana un pilnveidošana...” Kluba dibinātāji bija ap 30 cilvēku, starp kuriem bija šķirnes cienītāji, kas bija liecinieki veco buldogu ziedu laikiem, bull-beitinga pazinēji, kuri bija labi pazīstami ar šo „asiņaino sportu” un biznesu. Īstenībā kluba darbības rezultāti izrādījās vairāk nekā pieticīgi – pēc trim gadiem tas pārtrauca savu darbību, neorganizējis nevienu izstādi..

Galvenais Rokstro buldogu kluba sasniegums bija detalizēts šķirnes apraksts, kas pazīstams, kā „Filo-Kuonsas standarts” (Philo-Kuan Standard).


(Filo-Kuonsas standarts, 1865)

Šo aprakstu 1865.gadā publicēja Semjuels Vīkenss (Samuel Wickens) – kluba mantzinis ar pseidonīmu Philo-Kuan. Filo-Kuonsas standarts apraksta nedaudz idealizētu buldogu, kas noprotams jau no ievada daļas:

1 „Angļu buldogs – cēls, senas izcelsmes, ļoti rets dzīvnieks, kas ir nepatiesi apmelots, pārsvarā maz izzināts. Audzināts labestībā un pastāvīgā kontaktā ar cilvēku, saņemot uzmanību no saimnieka puses, tas ir mierīgs un paklausīgs suns. Bet, ja tas tiek turēts pie ķēdes un atstāts bez uzmanības, tas kļūst manāmi nesabiedrisks un nepakļāvīgs, satraukumā var saniknoties tik tālu, ka var kļūt bīstams. Šīs šķirnes suņi ir brīnišķīgi sargi, labi peldētāji, visai vērtīgi krustojumos ar terjeriem, pointeriem, dzinējsuņiem, greihaundiem utt. šo šķirņu drosmes un izturības uzlabošanai. Buldogs ir pats drosmīgākais un izlēmīgākais dzīvnieks.<...>
Labam buldogam ir vienalga, kam uzbrukt – azartisks, drosmīgs līdz neprātam, tas cīnīsies līdz pēdējam elpas vilcienam. Šī cēlā šķirne ārpus valsts robežām pakāpeniski izmirst – patiesībā tas ir īstens britu suns, kurš ideāli asociējas ar Veco Angliju – suns, ar kuru angļi var lepoties.”

Filo-Kuonsas standarts pirmais detalizēti aprakstījis angļu buldogu – galvas un ausu formu un izmērus, purnu, kaklu, krūšu un plecu joslu, muguru, kājas, utt. Svarīgi ir atzīmēt, ka rekomendācijas par ausu un astes formu, par krāsu, augumu un suņa masu turpmāk ir pārskatītas un visumā neatbilst mūsdienu priekšstatam par šķirnes ideālu. Bet galvenos vilcienos Filo-Kuonsas standarts ir labs orientieris arī mūsu laikos, kalpo par pamatu visiem turpmākajiem angļu buldoga standartiem.

Tikmēr izstāžu skaits pamazām palielinājās, bet klasifikācijā arvien vēl valdīja uzskatu dažādība. Trešajā Vispasaules izstādē (1865) visi buldogi, tāpat kā iepriekš, tika iedalīti pēc svara(vieglāki vai smagāki par 20 mārciņām). Mančesterā divās izstādēs (1865. un 1866.gados) visi buldogi tika sadalīti pēc tā paša principa. Birmingemā turpināja dalīt suņus pēc dzimuma, bet 1865.gadā ieviesa papildus klasi – Čempionus (tikai suņiem), no kā turpmāk atteicās. 1867-71.gados gan Birmingemā, gan Mančesterā tika rīkotas izstādes tikai divās nominācijās – suņiem un kucēm. 1869.gadā Īslingtonā notika pirmā Nacionālā suņkopības kluba izstāde, kur bez klasēm suņiem un kucēm tika izdalīta jauktā klase – buldogiem, kas vieglāki par 11 kg.
Pirmajā izstādē Kristāl-Palasā (1870) bija tikai divas buldogu klases, bet jau nākošajā gadā klašu skaits palielinājās.

Jaunas izstādes – Glazgo un Edinburgā – pirmo reizi notika 1871.gadā, un abās šai šķirnei tika izdalīta tikai viena klase. Eksperimenti izstādēs turpinājās vēl diezgan ilgi, visvairāk klašu (4) tika izdalītas Birmingemā 1873.gadā – pa divām svara kategorijām katram dzimumam. Uz to laiku jau iezīmējās tendence „latiņas pacelšanai” starp „vieglo un smago” svaru. Tā, Kristāl-Palasas izstādē 1873.gadā tā sasniedza 13,5 kg.

Jāatzīmē, ka par tā laika labāko buldogu tika uzskatīts Džeikobam Lemfiēram (Jacob Lamphier) piederošais King Diks (King Dick). Tas bija 1858.gadā dzimis suns sarkanā krāsā ar melnu masku, nepārspējams visās izstādēs, kurās vien piedalījās no 1861-1865.g., tajā skaitā arī pirmajās trijās Vispasaules izstādēs (1863-65) „smagajā svarā”.
King Diks un viens no viņa pēcnācējiem Kribs kļuva par 1861.gadā Lemfiēra uzrakstītā šķirnes standarta pamatu. Atšķirībā no Filo-Kuonsas standarta, šis variants nekļuva tik populārs. King Diks mira 1866.gadā astoņu gadu vecumā, neilgi pārdzīvojot savu saimnieku. Pēc leģendas, saimnieka bēru dienā suni aizmirsa pagalmā, un King Diks tūlīt pat devās saimnieka meklējumos. Neatradis to, suns sāka skumt, atteicās no ēdiena, un pēc 4 dienām nomira. Nav pamatojuma neticēt leģendai.
Lielākā daļa mūsdienu čempionu ir šī izcilā buldoga pēcteči.


(Old King Diks – pirmais čempions un šķirnes ciltstēvs)

Ne tikai tā laika čempiona King Dika liktenis bija traģisks. Pirmajā Kristāl-Palasas šovā (1870) uzvarēja buldogs Mikaels Ereceņģelis (Michael the Archangel). Pēc izstādes to aizveda uz Parīzi, kur šo suni nācās apēst pilsētas aplenkuma laikā.


(Mikaels Erceņģelis, 1870.gada Kristāl-Palasas čempions)

1873.g.4.aprīlī tika nodibināts slavenais „The Kennel Club” – pasaulē pirmais suņu audzētāju klubs, kas nodarbojās ar suņu šķirņu un šķirnes suņu reģistrāciju. Viens no šī kluba pamatuzdevumiem bija ciltsgrāmatas ieviešana. Buldogi tika iekļauti ciltsgrāmatas pirmajā sējumā (Kennel Club Stud Book), kuru izlika apskatei 1874.g. 1.decembrī Birmingemas izstādē. Zīmīgi ir tas, ka pirmā reģistrētā buldoga vārds bija Ādams (Adamo), dzimis 1864.g., un neskatoties uz to, ka pēc viņa tika reģistrēti arī agrāk dzimušie suņi, pat vēl 1850.gadā dzimušie, tā nu ir sanācis, ka par pašu pirmo ciltsgrāmatā reģistrēto buldogu kļuvis suns ar tik zīmīgu vārdu. Ādams piederēja misteram R.Hitfīldam (R.Heathfield), un audzētājs bija leģendārā King Dika saimnieks Džeikobs Lemfiērs.

1874.g. tika mēģināts reanimēt buldogu klubu., taču otrais klubs pastāvēja vēl īsāku laiku par pirmo - mazāk par gadu. Uz to laiku valstī tika ievesti buldogi no Spānijas, kuru svars sasniedza pat 45 kg. Salīdzinoši, pēc Filo-Kuonsas standarta angļu buldoga minimālais svars ir 9 kg, un maksimālais „reti pārsniedz” 27 kg. Angļu šķirnei atkal draudēja izmiršana, un acīmredzama kļuva nepieciešamība pēc nopietna darba šķirnes saglabāšanā.


Korporācijas rašanās un šķirnes tālāka attīstība.

1875.g.martā tika dibināts trešais buldogu klubs, un tas eksistē vēl šodien. Jaunās organizācijas tapšana notika Londonas pabā „The Blue Post”, un par galveno uzdevumu dibinātāji uzskatīja angļu šķirnes tīrības saglabāšanu, visupirmām kārtām norobežojot to no sajaukšanās ar spāņu buldogiem. Kluba dibinātāji sakopoja visus iespējamos datus par šķirni un tās labākajiem pārstāvjiem un izstrādāja jaunu angļu buldoga standartu, kurš tika publicēts 1875.g.27.maijā. Ar nelieliem labojumiem šis standarts Anglijā ir spēkā vēl šobrīd. Vēlāk tika izslēgti tikai divi punkti:
1) ka kuce Roza, kas attēlota slavenajā gleznā „Kribs un Roza”(1817) ir tuva buldoga eksterjera, konstitūcijas un izmēra ideālam;
2) ka neviens no mūsdienu suņiem pilnībā neatbilst tam etalonam, pēc kura vajadzētu tiekties.

Nākošais posms kluba darbībā ir eksterjera vērtējuma punktu skalas sastādīšana. Kopējais punktu skaits sastāvēja no eksterjera sastāvdaļu vērtējuma. Punktu skala tika pieņemta un apstiprināta 1875.g. 5.augustā, bet publicēta 2.septembrī. Bez tam tika izteikts priekšlikums izveidot personīgo kluba ciltsgrāmatu. Diemžēl, to realizēt neizdevās.

Savu pirmo izstādi klubs sarīkoja tajā pašā gadā un pabā, kurā piedalījās tikai 10-15 suņi divās klasēs, sadalīti pēc dzimuma. Nākošo izstādi klubs rīkoja 1876.g.jūnijā, un tajā pieteicās jau ap 100 suņiem, bet dažādu iemeslu dēļ piedalījās tikai 51 īpašnieka 75 buldogi vairākās klasēs, gan suņi ar svaru virs 18 kg, gan kuces ar jebkuru svaru, gan abu dzimumu kucēni vecumā līdz 1 gadam, kā arī atsevišķa klase , domāta pārdošanai. Neskatoties uz izstādāmo suņu lielākoties teicamo kvalitāti, pēc izstādes interese par klubu noplaka. Trešo izstādi izdevās noorganizēt tikai 1878.g.2.novembrī. Šāds 2-gadīgs pārtraukums bija vienīgais visā kluba vēsturē, neskaitot Otrā pasaules kara periodu. Kopš 1878.gada līdz pat mūsu laikiem izstādes notiek katru gadu, jo publikas un speciālistu interese par klubu nav noplakusi, bet gan tikai augusi.

1879.g. izstāde bija pirmā, kas ilga 3 dienas, no 15.-17.maijam.Tajā tika mēģināts ieviest dubultekspertīzi, tiesa, visai neveiksmīgi. 9.-11.decembrī klubs rīkoja pirmo ziemas izstādi, tādējādi pirmie organizējot divus konkursus gadā. Tajā pat gadā klubs izstrādāja un pieņēma nolikumu par šķirnes atbalstīšanu un popularizēšanu visās nacionālajās suņu izstādēs, tajā skaitā arī palielinot kategoriju skaitu, kādās klasēs šī šķirne varētu tikt izstādīta. Šāda kluba politika vēl aizvien paliek aktuāla.

Ja runā par šķirnes attīstību, tad 1870-tie gadi bija buldoga Kriba triumfa laiks. Šis suns pazīstams arī kā Tortona Kribs (Turton’s Crib, jo piederēja T.Tortonam) un arī kā Šefīldas Kribs. Kribs dzimis 1871.g. Šefīldā pie audzētāja Freda Lemfiēra (Džeikoba Lemfiēra dēls). Kribs bija īstens smagsvarnieks tīģerotā krāsā – vairāk, kā 64 mārciņas (29 kg). Viņš bija Old King Dika pēcnācējs. Pēc daudzu tolaiku ekspertu domām Kribs bija visu laiku labākais šīs šķirnes pārstāvis. Viņa ietekme uz šķirnes attīstību ir neizmērojama, kas bija pamanāms jau 1870-to gadu otrajā pusē un sasniedza maksimumu uz 1890-tajiem. Kluba rīkotajās izstādēs 1892-93.gados Rojal-Akvārijā praktiski katrā tīršķirnes sunī ritēja Kriba asinis.



(Slavenais čempions Kribs)

No Kriba un četrām dažādām kucēm sākās četri galvenie mūslaiku angļu buldogu atzari:
ROZA (īp.Berri), metienā čempioni Monarhs un Geimsters. Nākošajā paaudzē no Monarha: čempioni Britiš Monarhs, Britomartiss, Vills of Forčens, Tauruss
MEGA (īp.F.Lemfiērs), metienā tīģerots suns Taigers, kurš savukārt devis čempionus Ričardu Lauvassirdi un Redovu, balts buldogs Sers Entonijs, un daudzi citi.

MISS SMIF (īp.P.Rasts), no šīs līnijas iegūts brieža krāsas suns , čempions Sančo Pansa, L’Ambassadors – pirmais čempions, amerikāņu ciltsdarba rezultāts, čempions Rodnijs Stouns un daudzi citi.

KITA (īp.V.Beketts), pa šo līniju čempioni: Diāds, Dimbula, daudzi citi slaveni izstāžu eksemplāri un vaislas suņi.

Četru atzaru Kriba pēcnācēju pārstāvji.


(Rozas līnija:
Čempioni Bumerangs (Boomerang) Kaiterfelto (Kaiterfelto), dzim.1893.g.)


(Megas līnija:
Slavenais vaislinieks – baltais buldogs Sers Entonijs (Sir Antony).)


(Miss Smiff līnija:
Čempions Rodnijs Stouns (Rodney Stone) – pirmais par 1000 sterliņu mārciņām pārdotais buldogs.


(Kitas līnija:
Buldogs Dons Leons (Don Leon), dzimis 1892.g.

19 g-s beigās eksistēja vairāki slaveni vispāratzīti šķirnes pārstāvji, kuri nebija asinsradniecībā ne ar vienu no šiem atzariem. Piemēram, līnija Sikspens – King Koul – King Koul jaunākais, kā arī čempioni Aleksandrs un Djūks. Šie suņi tika izmantoti autkrosā ar Kriba pēctečiem. Patreiz Kriba līnija sastāda ciltsdarbā izmantojamo angļu buldogu pamatbāzi.

1894.g. 17.maijā buldog-klubs saņēma korporācijas statusu, un kopš tā brīža oficiāli saucas „The Bulldog Club, Inc”, būdams pasaulē vecākais vienas šķirnes suņu klubs.

Šķirnes izplatība pasaulē.

Francija.
Galvenie materiāli. Franču buldogs, Toij-buldogs.

Eiropas kontinentā angļu buldogi masveidā tika ievesti 19 g-s vidū. Uz to laiku šķirnes standarts vēl nebija pilnībā izstrādāts un buldogi stipri atšķīrās savā starpā, it sevišķi pēc svara un izmēra. 1848-60.gados Anglijā plosījās ekonomiskā krīze, un bezdarbnieku straume, pārsvarā audēju, labākas dzīves meklējumos, šķērsojot Lamanšu, ieplūda Francijas ziemeļos un Beļģijā. Emigranti līdzi veda buldogus gan izklaidei, gan īpašuma apsardzei, gan kā dzimtās Anglijas daļiņu. Ērtības labad pārceļotāji sev par kompanjoniem izvēlējās visai nelielus eksemplārus. Bez tam, neko nejēdzot no selekcijas, atvestie buldogi bieži tika krustoti ar vietējiem terjeriem, un iespējams, arī ar spāņu buldogiem. Emigranti pārsvarā apdzīvoja piepilsētas, veidojot kompaktas zonas, un jau drīzumā Parīzes priekšpilsētās sāka veidoties jauna šķirne – franču buldogs.


(Angļu un Franču buldogi. Fenni Mudi.)

Šī šķirne ilgus gadus netika atzīta buldogu dzimtenē, lai neciestu Anglijas, kā standarta likumdevējas prestižs un prioritāte selekcijas jautājumos. 1890.gados no Francijas uz Angliju jau sāka ievest franču buldogus. Turpināt ignorēt šo šķirni kļuva neiespējams, tāpēc 1894.g. angļu Kennel-klubs sīkos angļu buldogus (vieglākus par 20 mārciņām) izdalīja īpašā grupā – toij buldogos. Kaut arī atšķirība eksterjerā starp toij buldogiem un franču buldogiem bija acīmredzama – pēdējie bija elegantāki, ar stāvošām ausīm noapaļotām malām, kā sikspārnim, tomēr abi buldogu paveidi ilgu laiku tika vērtēti vienā ringā. 1902.g. Anglijā izveidojās franču buldogu mīļotāju klubs, bet 1904.g. šīs šķirnes nosaukums pirmoreiz izskanēja ringā, un vēl pēc gada beidzot šķirni atzina Anglijas Kennel-klubs.

Toij buldogi bija populāri apmēram līdz 1910.g. Pēc standarta, no angļu buldoga tie atšķīrās tikai ar izmēriem. Pēc franču buldogu atzīšanas par šķirni, vairs nebija nepieciešamības mākslīgi šķirot angļu buldogus, tas netika atbalstīts, un drīzumā toij buldogi izzuda vispār.

Ja runā par Franciju, tad viņu buldogi Francijā kļuva par tādu pat nacionālo lepnumu, kā angļu buldogi Anglijā. Kaut arī ar laiku angļu šķirne tika pie saviem cienītājiem arī Francijā, tomēr popularitātes ziņā to nevar pat salīdzināt ar franču buldogu fanātu skaitu.

Austrālija un Jaunzēlande.

Angļu buldogi 19. gadsimtā izplatījās daudzās Anglijas kolonijās. Tomēr tikai Austrālijā un Jaunzēlandē ar šķirni tika veikts mērķtiecīgs ciltsdarbs, pat tika izstrādāts savs – Austrālijas standarts. Galvenie nopelni šī standarta izveidošanā un izstrādē pieder Jaunzēlandes audzētājiem. Kaimiņu Austrālijā iesākumā šķirne nebija tik populāra, kaut gan pirmie buldogi Austrālijā parādījās diezgan sen.

Jau pirmajā izstādē Melburnā 1864.g. 7-8.aprīlī pēc kataloga tika pieteikti 17 dalībnieki. Šajā reģionā ilgu laiku ciltsdarbs tika balstīts uz augstvērtīgu suņu ievešanu no Anglijas. Līdz XX g-s. sākumam uz Austrāliju tika izvesti vairāki izcili šīs šķirnes pārstāvji:
Suns Big Bebi (vēlāk pazīstams, kā Vikings), Brjūss IV, Hardijs Norsmens, un citi.
Ievedot suni, tā vārdam bieži pievienoja IMPORTED, lai tādējādi atšķirtu no kolonijās dzimušajiem suņiem.

Jaunzēlande apgādāja kolonijas ar šķirnes suņiem līdz pat 1894.gadam. Bet 1900-to gadu sākumā Austrālijā tika izveidots Jaundienvidvelsas angļu buldogu klubs, kas kļuva par vienu no vecākajiem specializētajiem Austrālijas klubiem, un tā vēl joprojām ir organizācija ar kontinentālu un pasaules mēroga svaru buldogu cienītāju lokā.

Arī patreiz šajā reģionā buldogu importam no Anglijas ir svarīga loma šķirnes attīstībai. Daudzi Austrālijas čempioni vai nu paši tika ievesti, vai nu ir Anglijas čempionu pēcteči pirmajā paaudzē vismaz pa vienu no līnijām.


Amerika.
Galvenie raksti: Amerikāņu buldogs. Kompeiro buldogs.

Amerikas kontinentā vecangļu buldogus eiropieši ieveda jau sākot no 16 g-s. Ir zināms, ka tajā laikā buldogi parādījās, piemēram, tagadējo Brazīlijas štatu Rize-Grande-du-Sul un Santa-Katerina teritorijās. 18 g-s otrajā pusē pastiprinājās angļu emigrantu straume. 1724.gadā Anglija, kuras ekonomika pārcieta depresiju, dibināja savu visattālāko dienvidu koloniju – Džordžiju, un visādos veidos veicināja pārceļotāju migrāciju.

Pārceļotāji līdzņemtos buldogus izmantoja kā universālus darba suņus – mājokļa un īpašuma apsardzei, lopu pārdzīšanai, kā arī mežacūku medībās. Vaislai fermeri izmantoja pašus lielākos, spēcīgākos un izturīgākos suņus. Tā, sākot no 18. g-s, nosacītā izolācijā sāka veidoties ASV Dienvidu štatiem raksturīga amerikāņu buldogu šķirne. Speciālisti un vidusmēra suņu mīļotāji nopietni sāka interesēties par šo šķirni tikai XX g-s. Galvenā loma šķirnes saglabāšanā pieder Džonam D.Džonsonam. Pilnīgi iespējams, ka mūslaiku amerikāņu buldogs ir senangļu buldoga tiešais pēctecis, kas maksimāli tieši atkārto tā īpašības. Šīs šķirnes liktenis nav vienkāršs – gandrīz izzūdot XX g-s. sākumā, tā tika glābta, bet arvien vēl paliek viegli ievainojama un nestabila, daloties 2 ļoti atšķirīgās līnijās un stipri cieš no inbridinga. Plašāka sabiedrība par šķirnes eksistenci uzzināja tikai 1980.g. 1999.g. šķirni nacionālā līmenī atzina UKC. Līdz šim brīdim amerikāņu buldogs nav FCI atzīta šķirne.


(Mūslaiku amerikāņu buldogs)

Brazīlijā sastopami tā saucamie kampeiro buldogi, kas tāpat pretendē būt par tiešajiem un tīrajiem senangļu buldogu pēctečiem. Arī šī šķirne nav atzīta starptautiskā līmenī.

Amerikā ciltsdarbā ar angļu buldogiem līderis ir ASV, kur eksistē savs šķirnes standarts, kurš nedaudz atšķiras no angļu un starptautiskā standarta. Pirmo reizi kā vaislinieks angļu buldogs Amerikas teritorijā tika pieminēts jau 1880.gadā – piecgadīgs tīģeroti/balts suns Donalds, ko Ņujorkā izstādīja sers Viljams Verners. Speciālisti vienprātīgi uzskata, ka ASV 1980-to gadu labākie buldogi bija ievestie brālis ar māsu Robinzons Krūzo un Britomartisa (Robinson Krusoe & Britomartis) no Anglijas čempiona Monarha . Britomartisa regulāri ieņēma pirmās vietas Ņujorkas izstādēs 1885-1890.g.g., bet Robinzons Krūzo 1888.g. kļuva par pirmo Nacionālo čempionu.

1890.g. H.D.Kendalls (H.D.Kendall) iecerēja izveidot organizāciju, kuras mērķi būtu:

„Centienu apvienošana, kas virzīti uz apdomāta un nopietna ciltsdarba atbalstīšanu Amerikā, izskata saglabāšana, vietējās populācijas kvalitātes uzlabošana, tāpat arī nevēlamu uzskatu izbeigšana attiecībā pret šo brīnišķīgo šķirni.”

Amerikas buldogu klubs (The Bulldog Club of America, BCA) tika dibināts 1890.g. 1.aprīlī Bostonā, Mekaniks-Hallē. Sākotnēji buldogu cienītāji orientējās uz Anglijas buldogu kluba standartu, bet jau 1891.g. viens no Amerikas kluba dibinātājiem Dž.H.Metjūzs (J.H. Matthews) pidāvāja savu standarta variantu. Izmaiņas nebija būtiskas, tāpēc kluba biedri noraidīja Metjūza piedāvāto standartu. Pie šī jautājuma atgriezās 1896.g. uzskatot, ka angļu standarts ir novecojis un nav pietiekami precīzs, tādēļ speciāla komisija apstiprināja savu, Amerikas buldoga standartu, kurš, ar nelieliem precizējumiem darbojas ASV vēl šobrīd.

Kādu laiku ciltsdarbs ar šķirni bija balstīts uz čempionu un labāko vaislinieku ievešanu no Anglijas ar mērķi uzvarēt kontinentālajās izstādēs un elitāru pēcnācēju iegūšana. Drīzumā pēc buldogu kluba rašanās R.B.Soijers (R.B.Sawyer) importēja trīs slavenus buldogus: suni Harperu (Harper, no čempiona Britiš Monarha) un kuces Greiven Imidž (Graven Image) un Holli Terror (Holly Terror). Harpers 1891.g. kļuva par pirmo viena no divu, BCA pasniegtu, vēsturisku sudraba kausu ieguvēju – Parke Cup(nākošajā gadā to pārdēvēja par Grand Trophy). Otrs tāds kauss bija Sawyer Cup, kuru dibināja Harpera saimnieks. Uz kausiem tika iegravēti uzvarētāju vārdi un to īpašnieki.


(buldogi Graven Image, Holly Terror un Bathos. 1892.g.gravīra)

Uzreiz pēc tam I.D.Morgans ieveda čempionus Patfainderu un Salēniju (to laiku labāko kuci). 1893.gads kļuva visnozīmīgākais šķirnei Savienotajās Valstīs. Divkāršojās pieteikumi dalībai Ņujorkas izstādēs, Amerikas suņkopji veica veiksmīgus pirkumus: čempionus Hizu Lopdšipu (His Lordship) King Orri ( King Orry), Bosveinu. 1894.gadā Ņujorkā I vieta – suns Hizs Lordšips, II vieta – kuce King Luda, III – King Orry. Interese par buldogiem bija stabili paaugstināta. Gadsimtu mijā par sevi skaļi paziņoja politiķis Ričards Krokers (Richard Croker) – Tammani-Halles vadītājs. Starp viņa pirkumiem bija čempioni Petramoss, Persimons, kā arī buldogi Bits of Blaff, Littl Vitčs un citi suņi. Bet īsta sensācija bija viņa iegādātie čempioni Bromlijs Kribs (Bromley Crib – 1900.g. par 800 sterliņu mārciņām) un it sevišķi Rodnijs Stouns ( 1901.g. par 1000 sterliņu mārciņām – tajā laikā tā bija rekordcena par jebkuru buldogu).

Par labāko 1890-to gadu Amerikāņu ciltsdarba angļu buldogu daudzi speciālisti uzskata suni Handsom Denu (Handsome Dan). Šo buldogu – „... kaut kas vidējs starp aligatoru un krupi...” 1889 .gadā par 65USD izpirka Endrjū B.Greivs (Andrew B.Graves) no tā iepriekšējā īpašnieka – kalēja. Greivs mācījās Jēlas universitātē un spēlēja šīs mācību iestādes futbola komandā. Handsom Dens kļuva par šīs universitātes simbolu. Iespējams, ka par pirmo dzīvo talismanu starp Amerikas augstākajām mācību iestādēm. Komandai kļuva par tradīciju pirms futbola un beisbola mačiem izlaist uz laukuma Denu, lai viņš to šķērsotu. Mācībām beidzoties, Greivs atgriezās Anglijā, bet suni atstāja brālim. Savā mūžā Dens vinnēja daudzas balvas daudzās izstādēs, starp kurām – pirmā vieta „Westminster Kennel Club Dog Show”. 1897.g. Dens atgriezās pie sava saimnieka, un Anglijā pēc gada mira. Bet dzīvais talismans tik ļoti iepatikās studentiem un publikai, ka 1933.g. šo tradīciju atjaunoja, ieviešot Handsom Dena „amatu”. Šodienas Jēlas talismans ir jau sešpadsmitais pēc skaita. Buldogi kļuva par vienu no populārākajiem ASV universitāšu un profesionālo sporta komandu talismaniem.


( Handsome Dan)

Čārlza Dž.Hoptona (Charles G.Hopton) kuce L’Ambassador (L’Ambassadeur) kļuva par pirmo Amerikāņu ciltsdarba buldogu, kura ieguva čempiona titulu šķirnes dzimtenē Anglijā. No 1896.-1901.gadam tā vairāk kā 10x šķērsoja Atlantiju, tādējādi kļūdama par, iespējams, visceļojošāko buldogu šķirnes vēsturē. Par šo uzvaru Hoptonam tika pasniegts kauss The Deal Trophy, kuru speciāli dibināja Ričards Krokers. Pēc vairākiem gadiem Hoptons šo kausu nodeva BCA, un to pārdēvēja par Rodney Trophy.

1904.g. tika papildināti Amerikas buldogu kluba statūti un nolikumi. Ar to šī organizācija tika atzīta par „mātes organizāciju” visiem pārējiem valsts buldogu klubiem. Tajā pat gadā tika paziņots, ka aizliegts izstādīt suņus ar mākslīgi mainītu vai izkropļotu ārieni. Iegūdama AKC atbalstu, BCA valde mēģināja monopolizēt šāda veida organizāciju valstī. Reģionālās organizācijas – kandidāti saņēma atteikumus, kas radīja karstas debates un 1907.g. beidzās ar Filadelfijas buldogu kluba atzīšanu. Tajā pašā laikā vairākām citām organizācijām tika atteikts. Piemēram, Čikāgas buldogu klubam un Amerikas buldogu audzētāju asociācijai. Tādējādi, no šī brīža ASV notika 2 ikgadējās specializētās izstādes – Ņujorkā un Filadelfijā.

1914.g. tika nedaudz izmainīts nacionālais standarts – par diskvalificējošu tika atzīts tāds trūkums, kā „dadli-deguns”(slikti vai vispār nepigmentēts deguns).

BCA turpināja pretoties buldogu klubu tīkla izplatībai valstī. Vispār, gadsimta sākumā šīs organizācijas darbība bija ļoti skandaloza un pretencioza.

Neskatoties uz atzīšanu, Filadelfijas klubs kļuva par aktīvu asociācijas biedru tikai 1912.gadā. Pēc vairākkārtējiem neveiksmīgiem mēģinājumiem 1916.g. Čikāgas buldogu klubam tika atļauts rīkot pasiem savu izstādi. 1923.g. šādu atļauju sagaidīja arī Klusā okeāna piekrastes klubs. Tajā pat laikā Čikāgas klubam atteica iekļaušanu organizācijā. Tikai 20-to gadu vidū izstādes sāka rīkot visā valstī. 1928.g. tika atzīti Detroitas, Buffalo, Merilendas klubi. No 1941.g. BCA pārstāja izcīnīt Grand Trophy un Sawyer Cup kausus, aizsūtot tos uzglabāšanai bankā, reizi pa reizei kā relikvijas demonstrējot tos jubilejas pasākumos. Tagad BCA pasniedz Rodney Trophy kausu nacionālā čempiona īpašniekam/audzētājam/hendleram.

1948.g. tika pieņemts lēmums par BCA reorganizāciju. 1950.g. komisija, kuru vadīja Pensilvānijas pārstāvis D.M.Livingstons, pabeidza reorganizāciju. Tika sagatavots jauno statūtu un nolikumu teksts, saskaņā ar kuriem BCA darbība tiks vairāk koordinēta ar AKC darbību. 1950.g. 13.janvārī ar divām trešdaļām balsu vairākumu tika paziņots par atjaunotās organizācijas dibināšanu. Tagad Amerikas buldogu klubs sastāvēja no 7 (vēlāk jau no 8) nodaļām, katra ar savu prezidentu. Vadošo klubu vadīja pārvēlējama padome un vadība. Galvenās BCA izstādes tagad tika rīkotas dažādos valsts reģionos. Par pirmo šādas izstādes saimnieku 1949.g. kļuva Indianas štats. Šāda politika labvēlīgi ietekmēja šķirnes popularitāti ASV, un BCA līdz šim brīdim seko šai politikai.

No 1972.g pavasara ik kvartālu BCA izdod specializēto žurnālu „The Bulldogger”, kurš tiek izsūtīts kluba biedriem, ekspertiem un citām ieinteresētajām personām.

Atsevišķi jāmin šķirnes liktenis Havaju salās. Šis štats atrodas 3700 km atstatus no valsts kontinentālās daļas, tomēr tā ir viena no vietām, kur šī šķirne ir vispopulārākā. Pirmo reizi buldogu klubs tur tika dibināts 1939.g., jau 1945 notika pirmā izstāde. Līdz 50-to gadu vidum izstādes tika rīkotas katru gadu, bet vēlāk klubu nācās izformēt. 1952.g. Havajās tika piereģistrēts buldogu – čempionu rekordskaits, vairāk, kā jebkurā citā šķirnē. 1969.g. ar 10 ģimeņu palīdzību klubs tika atjaunots un 1973.g. notika pirmā AKC licencētā izstāde. Kopš tā brīža izstādes tiek rīkotas ik gadus, katrā izstādē demonstrējot ap 15 buldogiem. Nelielais pretendentu skaits apgrūtina uzvarētāju izvēli. Jaunu suņu ievešana ir problemātiska pateicoties 120 dienu karantīnai. Tomēr, neskatoties uz grūtībām, lielākā daļa Havajiešu buldogu ir ievesti no kontinenta vai no Anglijas.

Amerika ir galvenais Anglijas buldogu noieta tirgus. ASV nokļūst ceturtdaļa no eksportētajiem angļu čempioniem. Bez ASV labi nostādīts ciltsdarbs un izstāžu rīkošana ir Meksikā un Kanādā. Atšķirībā no ASV un Kanādas, Meksika ir FCI dalībvalsts, un tur darbojas šķirnes starptautiskais standarts. Neskatoties uz nelielām standarta atšķirībām, meksikāņu izstādes Klusā okeāna piekrastē iemantojušas popularitāti arī ASV suņu īpašnieku vidū. Arī Kanāda paretam importē angļu čempionus.


Krievija

Citas valstis.


Buldogu skaita un kvalitātes Eiropas līderi ir Spānija un Itālija. Pēdējā laikā nesliktas pozīcijas ieņēmusi Ungārija.

Angļu buldogi ir ļoti populāri arī citās valstīs, it sevišķi Japānā un DĀR. Japānā nu jau gadu desmitiem pieaug šķirnes buldogu skaits. Japāņi iepērk Anglijā mazāku čempionu skaitu, bet maksā par tiem visaugstāko cenu pasaulē, tādējādi ieņemot otro vietu pasaules tirgū. 2006.g. angļu izdevumā „The bulldogs” no tur pieminētajām 150 citzemju audzētavām 40 ir japāņu.

Dienvidāfrikas buldogu klubs acīmredzot bijis trešais no dibinātajiem, uzreiz pēc angļu un amerikāņu. Tas tika dibināts 1908.g. doktora Kurrija (Dr.Currie) vadībā. Tā pirmais čempionāts notika 1934.gadā.


http://nkpbulldog.ru/

Atpakaļ