Kā kļūst par “buldogistiem”

Nodarbojoties 14 gadus ar klasisko dresūru un turot trīs vācu aitu suņus, es nekādi nevarēju iedomāties, ka aizraušos ar citu šķirni. Bet ne velti saka „nekad nesaki nekad”.
Kad man 15 gadus atpakaļ piedāvāja dresēt 2,5 gadus vecu angļu buldogu, es atteicos, domājot, ka, ja dekoratīvo suni grib dresēt tādā vecumā, ir jābūt kādām uzvedības problēmām. Jo vairāk tādēļ, ka mani uzskati par šķirni aprobežojās ar to, ka tas ir tāds nīgrs zvērs, kurš tikai guļ vai rūc, un trešā tam nav dots.
Galu galā iedomājoties „krāsās”, kā es mēģinu atkauties no šī „pelmeņa„, uz kura purna nevar uzmaukt pat uzpurni, es atteicos no nodarbībām. Tomēr mana potenciālā klienta saimniece izradījas ļoti spītīga, un sagaidījusi momentu, kad man iestājās finansiāls krahs, pierunāja vismaz pamēģināt.
Varat iedomāties, kāds bija mans izbrīns, kad sākot strādāt, radās sajūta, ka suns kādreiz ir labi dresēts, un man ir tikai jāatsvaidzina viņam atmiņa. Pie tam es stabili zināju, ka pirms manis neviens un nekad ar suni nebija nodarbojies. Visas dresūras laikā es tikai vienu reizi biju spiesta paraut viņu aiz asās kakla siksnas (Vācu aitas suni tikai vienas nodarbības laikā nākas kādas 5-6 reizes raustīt, lai liktu koncentrēties un uzsākt darbu). Beidzot mēs ar buldogu nokārtojām VDK un SAD pārbaudījumus uz pirmajām pakāpēm un no pirmā piegājiena. Pieņemsim, ka šis suns bija vienkārši talantīgs, katrā šķirnē taču ir savi ģēniji un stulbeņi. Tālākie notikumi pilnīgi apgrieza manus klasiskos uzskatus par dzīvnieku prāta spējām, emocijām un jūtām.
Viss sākās ar to, ka tajā pašā mājā, kopā ar manis dresēto „klientu” dzīvoja vēl viena buldoga kucīte, kura netika dresēta tādēļ, ka bija grūta. Kad pienāca dzemdību laiks, un vajadzēja taisīt ķeizargriezienu (diemžēl tā ir viena no šķirnes īpatnībām), topošo ģimenes tēvu aizsūtīja pastaigāties, tā teikt, lai netraucētu „procesā”. Operācija noritēja veiksmīgi, kad atgriezās „jaunizceptais tētuks”, kucīte vēl gulēja narkozes iespaidā, bet jau ar kucēniem. Lēnām un uzmanīgi piegājis pie savas „sieviņas”, Kings ar ķepu to pakustināja –viņa nepamodās; tad viņš ierējās tai virs auss-viņa nemostas; pagrūstīja to ar purnu – arī tas pats, nemostas; tad viņš nosēdās blakus un sāka raudāt. No acīm tecēja īstas asaras- lielas un caurspīdīgas, bet sejā bija tāda izmisuma un rūgtuma izteiksme, ka visi neviļus pieklusa. Bija pilnīgi saprotams, ka viņš ir nolēmis, ka Dollija ir mirusi. Nedaudz vēl paraudājis, Kings ar dziļu nopūtu nogūlās blakus kucēniem barošanas pozā. Viņš bija gatavs pats barot bērnus!
Jāatzīst, idille turpinājās neilgi: viens no kucēniem neapdomīgi uzčurāja tētim uz deguna, tētis nosprauslojās, apvainojās un aizgāja. Kā smējās saimniece: „Tipisks vīrietis, līdz pirmajiem autiņiem!”
Šī epizode, protams mani ļoti iespaidoja, bet tā nebija vienīgā, kura piespieda noticēt buldoga augstajam intelektam.
Nākošais traģikomiskais gadījums no buldogu ģimenes dzīves izbrīnīja vēl vairāk.
Dollija, Kingam, bija, tā teikt „pirmā dāma„, bet te kavalierim saskaņā ar vaislas plānu vēl viena jauna būtne. Saprotams, ka „likumīgo sievu” izveda no istabas un ielaida tikai tad, kad „procedūra” bija pabeigta. Vispirms viņa pabāza galvu „vīram” zem vēdera, un sakodusi, ievilka viņam kārtīgu pļauku. Vaininieks lidoja no viņas pāri visai priekštelpai, bet uz Dollijas purniņa bija rakstīts „piekrāpa, nelietis”! Pēc „vīra” iedunkāšanas Dollija apraudājās un aizgāja čučēt uz hidromatrača. Apvainojusies, viņa veselas trīs dienas neko neēda, attiecās iet pastaigās, un visu laiku lēja asaras. Nomierinājās Dollija tikai pēc saimnieces dvēseliskas runas par „vīriešu poligāmisko dabu„.
Tā lūk, vērojot notikumus buldogu „ģimenītē”, es nolēmu, ka tāds gudrs un cilvēcisks radījums vajadzīgs arī man.
Diemžēl buldoga kucēni tajā laikā maksāja kosmisku cenu. Dāvanu no „Kinga un Ko” es nevarēju pieņemt ētisku apsvērumu dēļ, tāpēc sapnis par buldogu palika tikai teorētisks un ļoti tāls no piepildījuma.
Ne velti liktenis dod iespēju tam, kurš ir gatavs to izmantot. Pilnīgi nejauši, apskatot kucēnu tirgošanas reklāmu, avīzē ieraudzīju paziņojumu, kurā tika piedāvāti paaugušies buldodziņi par simbolisku cenu. Nolēmu, ka tā ir kāda drukas kļūda, jo tas gluži vienkārši nevarēja būt taisnība, bet tomēr ziņkāres dzīta pazvanīju uz norādīto telefona numuru. Izrādījās, ka nekādas drukas kļūdas nav, vienkārši audzētājiem radušās grūtības. Vakarā man mājās jau bija buldoga meitenīte.

Pie tam, viņa izrādījās, tā paša Kinga, ar kura palīdzību es iepazinu šo šķirni, māsas meita. Mana māte, kura ļoti vēsi attiecas pret suņiem, pēc nedēļas man pajautājā:”Tev neliekas, ka viņa ir gudrāka par mūsu aitu suņiem?”. No manas mammas mutes tā bija augstākā uzslava!
Pēc vairākiem mēnešiem mēs nolēmām, ka Ļuskai (tā nosaucām buldodziņu) ir jābūt ģimenei. Pie šī jautājuma risināšanas piegāju nedaudz savādāk. Man ļoti paveicās Čehijā nopirkt buldogu, kurš bija cēlies no diviem angļu suņiem, septiņus mēnešus vecu suņu puiku, kurš nākotnē stipri ietekmēja šķirnes attīstību Latvijā, un pat pēc mūsdienu standartiem viņš būtu ļoti labs. No šī mana pāra viss arī sākās. Es vairs nespēju apstāties, un mājās parādījās aizvien jauni buldogi. Tie bija suņi no Čehijas, Slovākijas, Slovēnijas, Amerikas, Anglijas, Zviedrijas un Itālijas.
Visi viņi bija no labākajām suņu audzētavām, un katrs no tiem ieviesa kaut ko savu, neaizmirstamu.
Uzskatot ,ka šķirne sākotnēji tika veidota, nostiprinot kroplības, piemeklējot pārus, nekad netika izmantots imbrīdingu, tā kā domāju, ka tuvu radnieciska šīs šķirnes krustošana ir jau par daudz.
Pateicoties šai vaislas politikai, mūsu dzīvnieki kopējā masā atšķiras ar labu veselību un garu mūžu, pretēji vispārpieņemtajiem uzskatiem, ka buldogi maz dzīvo un ir ļoti slimīgi.
Iegādājoties angļu buldogu, ir jāzina divas pamatīpašības: viņi slikti panes karstumu (saīsinātā purna un diezgan šaurās trahejas dēļ), un tie neprot peldēt. Pareizāk sakot, peldēt viņi prot labi, bet atšķirībā no parasta suņa, kurš papeld, papeld; nogurst un peld uz krastu, buldogs peld, peld, nogurst-saliek ķepiņas un "iet pa burbuli". Kurā brīdī tas notiks, nav zināms. Šī iemesla dēļ buldoga „ūdens procedūras „ir stingri jākontrolē. Īpašniekam vienmēr ir jābūt uzmanīgam, un jāatrodas blakus.
Neskatoties uz sava asiņainā cīkstoņa pagātni, buldogs ir ļoti uzticīgs un komunikabls suns. Rīgā bija gadījums, kad divi 7 mēnešus veci kucēni aizturēja dzīvokļa zagli. Varbūt daudziem nezinošiem tas var likties neticami, bet var ar pilnu pārliecību apliecināt, ka viena no šīs šķirnes patīkamākajām īpašībām ir maigs un labsirdīgs raksturs. Liels spēks, ātrums (neskatoties uz ārējo mānīgo izskatu), līdzsvarota, inteliģenta, jautra, miermīlīga daba un apbrīnojama vēlēšanās izpatikt saimniekam ir šīs šķirnes pamatiezīmes. Protams, ne jau katram buldogam piemīt visas šīs īpašības. Daži ir gudrāki, vairāk vai mazāk drosmīgi, bet šā vai tā visas nosauktās īpašības atšķir šo šķirni no citu suņu cilts pārstāvjiem.
Nepieredzējuši cilvēki pirmkārt pievērš uzmanību labam raksturam un līdzsvarotam šīs šķirnes temperamentam.
Jebkurš buldogs ir gatavs jebkurā brīdī izpildīt saimnieka vēlmi, un tūlīt atgriezties sākotnējā stāvoklī.
Buldogi ātri un labi padodas dresūrai, pasvītroti precīzi un kvalitatīvi izpilda komandas. Buldogs ir neliela auguma suns, kurš ļoti labi iekļaujas mūsdienu dzīvokļa gabarītos. Buldogam vienmēr ir labs garastāvoklis, kuru tie ir spējīgi nodot apkārtējiem. Tie ir ļoti stipri, mērķtiecīgi suņi, kuriem piemīt stipri attīstīta pašvērtības sajūta un ļoti augsts intelekts. Ja ģimenē ir bērni, labāku aukli neatradīsiet, buldogi atšķiras ar uzticību un rūpību. Pie visa minētā rūpēties par buldogu nav sarežģīti, tā kā tas ir īsspalvains suns. Angļu buldogs ir ļoti piemērots aizņemtiem cilvēkiem, jo viņam nav nepieciešamas ilgas pastaigas.
Buldogiem ir laba veselība un stipra imūnā sistēma. Šī iemesla dēļ, iegādājoties mazu kucēnu - buldodziņu, varat būt pārliecināti, ka kopā ar to jūs iegādājaties kaudzi labu emociju, kuras nemaz nebūs liekas mūsu stresa pilnajā dzīvē.

Atpakaļ