Barošana ar zondi

Katrs, kurš kaut reizi mūžā ir saskāries ar patstāvīgu jaundzimušu kucēnu barošanu, līdz sīkumiem atcerās to neprātīgo, milzums laika un spēkus atņemošo, karuseli. Šādā gadījumā pilnībā nākas aizmirst par paša miegu un atpūtu, jo kucēnus nākas barot gan dienu, gan nakti, turklāt, kad beidzot ir pabarots pēdējais kucēns, pirmais jau sāk grozīties izsalkuma mākts. Un tā vairākas nedēļas pēc kārtas. Labi vēl, ja metiens nav pārāk liels, kucēni nav novārguši un ir spējīgi aktīvi zīst.
Mākslīgajai barošanai var būt diezgan daudz iemeslu:
1) liels kucēnu skaits metienā, kucei nepietiek piena;
2) kucei pazūd piens slimības rezultātā (tai skaitā arī strutojošs mastīts), vai kāda cita iemesla dēļ;
3) krūšu galu hipertrofija ( gadās, ka kucēm ir tik lieli krūšu gali, ka tie vienkārši nelien kucēniem mutē);
4) kucēniem ir alerģija pret mātes pienu;
5) kuce dzemdībās ir gājusi bojā.
Visos šajos gadījumos nāksies kucēnus barot mākslīgi. Šādas barošanas paņēmienu ir diezgan daudz, pie tam katram no tiem ir savi plusi un mīnusi. Visizplatītākais, bet arī visdarbietilpīgākais - barošana no pudelītes ar knupi. Diemžēl tam ir virkne negatīvu momentu. Visnekaitīgākais no tiem ir tas, ka barošanas laikā kucēns sarijās diezgan daudz gaisa, kurš, aizpildot daļu no kuņģa apjoma, izsauc vēdergraizes kuņģī un zarnās, kuru dēļ kucēni kļūst nemierīgi, bieži kunkst un kliedz. Tāpat kucēni bieži aizrijās ar piena maisījumu, cenšoties norīt pēc iespējas vairāk barības (parādās aspiratorās pneimonijas risks). Vai gluži otrādi - piens neiekļūst kucēnam mutē, jo stipri piezīdies, kucēns neļauj pudelē iekļūt gaisam, tādējādi radot vakuumu pudelē, kas neļauj pienam iztecēt no pudeles. Pareizi noregulēt cauruma lielumu knupī ir diezgan sarežģīti, it sevišķi, ja metienā ir dažāda izmēra kucēni.
Var mēģināt barot kucēnus ar šļirces palīdzību. Šādā gadījumā piena padevi iespējams kontrolēt ar virzuļa palīdzību, taču tas prasa noteiktas iemaņas, un arī ir ļoti darbietilpīgi un pietiekami riskanti.
Barošana ar pipeti laikam tomēr ir vissliktākais no klasiskajiem mākslīgās barošanas paņēmieniem. Tas prasa virtuozu "instrumenta" pārvaldīšanu un milzīgu pacietību (lai gan varu pateikt, ka tieši šī metode ļāva man izglābt pašas bērnu, kuru es varāku iemeslu dēļ biju spiesta kādu laiku barot mākslīgi no pipetes).
Nākošais - manā uzskatījumā - visātrākais, vienkāršākais un optimālākais veids - tā ir barošana caur zondi (tube feeding). Protams, ka šī metode prasa noteiktas iemaņas un prasmes, tomēr tam ir masa priekšrocību. Pirmkārt, viegli regulējās barības daudzums, ko kucēns saņem vienā barošanas reizē. Otrkārt, caur zondi viegli var ievadīt jebkuras nepieciešamās zāles jeb pārtikas piedevas. Treškārt, praktiski netiek rīts gaiss, stipri samazinās barošanas laiks (uz metienu no 7-8 kucēniem maksimāli tiek tērēts 15-20 min.), tiek izslēgta barības aspirācija.
Barošanai izmanto vai nu intravenozajām injekcijām domātās adatas-"taurenīša" lokano daļu no adatas līdz pamatnei, vai nu arī, ja ir pieeja, - oriģinālo nazogastrālo zondi neiznēsātu bērnu barošanai.

Pēc zondes izvēlēšanās, uz tās jāizdara atzīmes, lai redzētu, cik dziļi zondi ievadīt. Vajadzīgo garumu mēra no kucēna lūpām līdz pēdējai ribai. Pievērsiet uzmanību, lai kucēns nebūtu sarāvies, bet gan brīvi izstiepts, savādāk jūsu nomērītā zonde būs īsāka nekā nepieciešams. Uzdevumu ļoti atvieglo oriģinālais marķējums, tādā gadījumā atliek tikai iegaumēt vai pierakstīt katram kucēnam nepieciešamo zondes garumu. Ja izmēri starp kucēniem metienā un zondes garumi daudz neatšķiras, var lietot vidējo rādītāju. Ja nav rūpnīcas marķējuma, garumu atzīmē ar leikoplastu jeb tievu, netoksisku marķieri. Jāatcerās, ka kucēni aug, tātad arī zondes garumam ik pa brīdim jāmainās, vai nu veicot mērījumus, vai arī balstoties uz pieredzi un veselo saprātu jānosaka tās garums "uz aci".
Protams, pēc visiem noteikumiem vajadzētu būt pa špricei un zondei katram kucēnam. Tomēr praksē parasti iztiek ar 1-2, tikai pēc katra kucēna instrumeni jāaplej ar karstu ūdeni. Kārtīgi barošanas inventārs jāmazgā pēc katras barošanas reizes, glabāt to var sagatavotā sterilizatorā (kuram tāds vēl ir saglabājies) vai tīrā, izgludinātā lupatiņā.
Pirms barošanas sākuma visu nepieciešamo nolieciet sev pa rokai: piala vai krūze ar barošanas maisījumu, trauks ar šķidrumu zondes ieeļļošanai (tam noderēs gan linsēklu novārījums, gan augu eļļa, jeb vispār var iztikt bez tā, vienkārši zondes galu iemērcot barošanas maisījumā), zonde, šprices.

Kad viss ir sagatavots, novietojiet kucēnu uz galda, jeb, kā ir ērtāk, sev uz ceļiem. Pieturot to ar kreisās rokas īkšķi un rādītājpirkstu apķeriet tam purniņu tā, lai nedaudz atvērtos mute. Ar labo roku ievietojiet kucēnam mutē samitrināto zondi uz mēles pamatnes, un, uzmanīgi to virzot, ievadiet rīklē.

Ja kucēnam ir labi attīstīts zīšanas reflekss, tas pamatīgi atvieglo procesu; ļaujiet viņam piezīsties pie pirksta ar piespiestu zondi. Tādā gadījumā kucēns pats viegli iesūks un norīs zondi. Jums atliek tikai sekot, lai zonde tiktu ievadīta lēnām un līdz vajadzīgajam dziļumam.

Ievadot zondi, nedrīkst nervozēt, steigties un novērsties. Ja liekas, ka zonde nez kāpēc tālāk neiet, to ir grūti pavirzīt dziļāk, izvelciet to, saslapiniet un atkārtojiet mēģinājumu. Zonde gandrīz vienmēr trāpa kuņģī, tomēr ja ir nošauts greizi un trāpīts trahejā vai elpvadā (tas gan gadās ārkārtīgi reti), kucēns sāk klepot, smakt un pat var zaudēt samaņu. Nekādas steigas, nervozēšanas, panikas! Uzmanīgi izvelciet zondi, ļaujiet kucēnam nomierināties un atkārtojiet mēģinājumu. Zonde jāievada nesteidzīgi un bez jelkādas fiziskas piepūles. Nekad nestumjiet to ar varu! Pēc tam, kad zonde ir ievadīta vajadzīgajā dziļumā, vēlreiz pārliecinieties, ka tā ir trāpījusi kuņģī. To dara, pievienojot zondei tukšu šprici, un nedaudz pavelkot atpakaļ virzuli, pārliecinieties, ka pa zondi plūst kuņģa sula vai sarecējis piens. Ja, atvelkot virzuli, jūtiet pretestību, tas nozīmē, ka zondes gals ir atdūries pret kuņģa sieniņu, un pie nelielas piepūles jūs variet provocēt asiņošanu. Tomēr atkal bez panikas! Ja zonde atdurās pret sieniņu, momentāli jūtās pretestība, kuru neievērot ir praktiski neiespējami. Tādā gadījumā viegli pakustiniet zondi un nedaudz pavelciet to uz āru (tikai neizvelciet to ārā), pēc tam atkal nedaudz pavelciet virzuli. Ja arī tad nesanāk, izvelciet zondi un ļaujiet kucēnam atelpoties un nomierināties. Pēc tam sāciet visu no sākuma. Gadījumā, ja pavelkot virzuli, pa šprici nāk kuņģa sula vai sarecējušais piens, pievienojiet zondei šprici ar barību un lēnām, nesteidzīgi ievadiet barību kuņģī.
Šļirce jātur gandrīz vertikāli, ar galiņu uz leju, lai neievadītu kuņģī gaisu. Vēlreiz akcentēju, ka barība jāievada ļoti lēnām, savādāk spēcīga tās strūkla kuņģī var izsaukt mehānisku apdegumu, kam arī ir daudz problēmu.
Kad viss vajadzīgais saturs jau ir kuņģī, pagaidiet vēl 20-30 sek., lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Pēc tam ar pārliecinātu, drošu kustību izvelciet zondi ārā. Paturiet kucēnu vertikāli, lai tas varētu atraugāties ar norīto gaisu, kā to dara zīdaiņi. Nebaidieties, ja uzreiz nesanāks tik ātri un raiti, kā gribētos. Māka nāk ar laiku. No sākuma visas operācijas veiciet zinoša, ar zondi barot mākoša, cilvēka uzraudzībā. Viss nemaz nav tik briesmīgs, un jebkurš, arī vistālākais ceļš, sākās no pirmā soļa.

Barības daudzums ir atkarīgs no kucēna vecuma un izmēriem. Parasti cenšās kucēnus pabarot "tā kārtīgi", taču brīdināšu uzreiz, ka šeit princips"jo vairāk, jo labāk" nestrādā. Ja barības ir par daudz, tā var sākt gāzties ārā pa muti un degunu, kamēr jūs vēl barojiet kucēnu, vai cenšaties izvilkt zondi. Tas nav nekas bīstams, taču daudzkārt atkārtojoties ,spēj izsaukt deguna gļotādas iekaisumu un citas nepatikšanas. Papildus tam, kucēnu gremošanas un fermentatīvā sistēmas vēl nav kārtīgi noformējušās un pielāgojušās pārlieku lielai slodzei, tāpēc barības daudzumam jābūt stingri dozētam atbilstoši vecumam. Pārbarošana var izsaukt kucēna nāvi, tāpēc barojot mākslīgi, tas jādara ļoti uzmanīgi, ievērojot - "labāk mazāk, bet biežāk".
Vienas barošanas reizes apjoms dienu veciem buldogiem ir 5-7 mililitri, atkarībā no viņu lieluma. Tālāk maisījuma daudzums pakāpeniski tiek palielināts, tomēr to dara ļoti lēnām un uzmanīgi. Maisījuma konsistenci un sastāvu arī jāmaina ļoti pakāpeniski, atkarībā no kucēnu vecuma, sekojot līdzi izkārnījumu stāvoklim. Arī barības temperatūra ir tieši saistīta ar kucēnu vecumu. 1-3 dienu veciem mazuļiem tai jābūt 38-39 grādi, kas apmēram atbilst mātes ķermeņa temperatūrai. Pirmās nedēļas beigās barības temperatūrai jābūt nedaudz zemākai, apmēram 30-32 grādi, otrās - 28-30, trešās - 26-28. Kucēniem turpinot augt, barībai jākļūst vēl vēsākai, 24-26 grādu robežās.
Pirmajās dienās kucēni jābaro 11-12 reizes dienā, otrajā nedēļā - 8-10, ceturtajā - 6-7 reizes. To panāk palielinot gan intervālu starp barošanas reizēm, gan uzņemtās barības apjomu.

Jaundzimušus kucēnus var barot ar mātes pienam pietuvinātiem piena maisījumiem. Diemžēl, izmēģinājusi daudzu firmu piedāvātos variantus, tā arī neatradu starp tiem nevienu, kurš apmierinātu visas prasības. Viens slikti šķīst ūdenī, otrs izsauc kucēniem caureju, trešais, gluži otrādi,- aizcietējumus, no kāda uzmetas alerģija, utt..Iegādāties tos iepriekš arī ir nesaprātīgi, jo jebkurā mirklī var izrādīties, ka tie nemaz nav vajadzīgi. Tomēr, kā likums, visakūtākā nepieciešamība pēc tiem ir tieši tad, kad vetaptiekas un veikali jau ir slēgti līdz rītam vai uz brīdienām. Tādos gdījumos iesaku atgriezties pie vecām, pārbaudītām receptēm ar nelielām, laikmetīgām, izmaiņām. Bet par to kādu citu reizi.

Atpakaļ