Mans draugs

Mans draugs.Uzslava buldogam.
(Angļu buldogs saimnieka acīm)

O.Boltača

Pirmoreiz ieraudzījusi angļu buldogu,es ilgi un neuzticīgi staigāju tam apkārt: man likās, ka tas to vien tik gaida, lai mestos man virsū.Vai gan es varēju domāt, ka šīs dīvainās šķirnes pārstāvis kļūs par vienu no manas dzīves lielākajām vājībām!
Kādu laiku pastaigājoties un kontaktējoties ar”angļiem”, es sajutu, ka esmu tam nobriedusi.
Un tā es ierados pēc 4 mēnešus veca kucēna, kuram pēc norunas ar audzētavas „Fantastik Dog” īpašnieci, turpmāk vajadzēja dzīvot pie manis.Tas bija, strīpains ar baltu, suns ar absolūti neizrunājamu oficiālo vārdu, un mājas iesauku – Pumba, par godu tobrīd populāras multfilmas „Karalis lauva” personāžam – afrikāņu mežakuilim( bet man tā gribējās nosaukt viņu par Tigrisu!).
Problēma bija tajā apstāklī, ka lai arī manas mājas atradās pavisam netālu, mašīnas, ar kuru aizvest kucēnu, nebija, bet četrus mēnešus vecs angļu buldogs ir jau solīds bumbulītis, kuru uz rokām aiznest ir problemātiski pat spēcīgam vīrietim.Un te sākās pirmais brīnums.Es uzliku Pumbam kaklasiksnu un pavadu, un viņš uzreiz ar gatavību devās man līdz, it kā būtu nolēmis, ka no šī brīža viņš ir mans suns uz visu mūžu.
Viņš arī bija visu savu mūžu mans suns labākajā šī vārda izpratnē.Es visu laiku gaidīju, kad tad beidzot sāksies trakais pusaudža periods ar sagrauztām pavadām, salauztām karabīnēm, prom mukšanu, klāt nenākšanu utt...Tā arī nesagaidīju.Pumba no paša sākuma mani burtiski „ganīja”, pārbaudot, lai es nekur nepazūdu.
Iespējams, ka šeit savu lomu nospēlēja tas, ka Pumbam vienmēr bija pietiekoši daudz pastaigu un fiziskās slodzes.Viņš tika audzēts saskaņā ar dažādu valstu pieredzējušāko buldogistu rekomendācijām: tik un tik minūtes dienā soļos, tik un tik minūtes dienā rikšiem, kustību un elpošanas uzlabošanai un sirds trenēšanai, lecieni pār zemu barjeru ķepu nostiprināšanai, un kustības, kustības, kustības – pa ielām pavadā, ārpus pilsētas – brīvā stāvoklī.
Rezultātā viņš varēja izturēt buldogiem pietiekoši lielas slodzes un karstā laikā nekrita ģībonī, kā to dara ļoti daudzi netrenēti brahicefali(struppurnaino šķirņu pārstāvji).Tāpēc pārāk neticiet, ja jums saka, ka buldogs – tas ir suns slinkajiem.Lai izaudzētu veselīgu buldogu, un ar to atvieglotu sev dzīvi turpmāk, nāksies krietni pastrādāt.Tomēr vienu kļūdu Pumbas pirmajos mēnešos mēs tomēr pieļāvām: nesākām gatavot viņu ringam, paļaujoties uz to, ka pieredzējis hendlers bez problēmām izstādīs mierīgu, nosvērtu suni.Diemžēl!Pirmo reizi izejot ringā, Pumbam sākās īsta histērija: viņam atņēma saimnieci!Viņš visu laiku rāvās pie manis,tādēļ biju spiesta slēpties aiz cilvēkiem un dažādiem priekšmetiem gan šajā, gan daudzās nākošajās izstādēs.Atceros, ka reiz slēpos aiz vienīgā, no ringa netālu augošā, koka.Galu galā viņš kļuva par izstāžu paraugsuni, taču šo rezultātu varēja panākt ātrāk un mazāk sāpīgi.Diezgan ātri un viegli Pumbu atdresēju VPK un nokārtoju eksāmenu uz I pakāpi.Taču mana trakā ideja izveidot noviņa „universālu miesassargu” ar blīkšķi izgāzās: gudrs instruktors(A.Puriņš), kuram esmu pateicību parādā līdz šim brīdim, ieteica man nekropļot labsirdīga suņa psihi.
Īstenībā Pumba man jau bija kā miesassargs, ar savu izskatu, kura dēļ es jutos mierīgi gandrīz jebkurā situācijā.Ar šķirni nepazīstami cilvēki(un tādu ir vairākums) baidījās no viena izskata vien, un centās apiet mūs ar lielu līkumu.Es bieži dzirdēju izsaucienus „Šausmas!”,”Cik nikns!”, kā arī pārmetumus, ka es tik briesmīgu suni vedu bez uzpurņa.Šeit Pumba bija tipisks savas šķirnes pārstāvis: angļu buldoga galvenā atšķirība no pārējām šķirnēm ir tieši šī šermuļus uzdzenošās ārienes un mīļa, labsirdīga, pat sentimentāla rakstura apvienojums.Nu tieši kā senā zināmā dziesmā „briesmīgi no ārienes, labsirdīgi iekšā” (На лицо ужасные, добрые внутри).Pumbu nesodīti varēja glaudīt, mīlēt unbučot jebkurš bērns, bet no nepazīstamiem pieaugušajiem to atļāvās tikai viena padzīvojusi kundze, kura ieraugot mūs nometa somu un tīkliņus ar produktiem,un iesaucoties : „Ak, kā es vienmēr esmu gribējusi pamīļot buldogu!” sāka ņurcīt manu suni.Un tikai pēc tam, nepārtraucot ņurcīšanu”, pagriezās pret mani lai pajautātu: „Bet vai viņš nekož?”.
Pumbam bija lieliska karjera.Viņš bija lielisks izstāžu suns, daudzu skaļu titulu īpašnieks,bet arī viens no pirmajiem slavenajiem audzētavas „Fantastik Dog” vaislas suņiem, viņa pēcteči dzīvo daudzās Eiropas valstīs un ASV.Viņš varākkārt filmējās reklāmās, tajā skaitā arī televīzijas.Taču pirmkārt viņš bija mans draugs, un mani nepameta sajūta, ka viņš nevis vienkārši pakļaujas, kā jebkurš labi audzināts suns, bet gan apzināti ar mani sadarbojas.Sajā viņa komunikabilitātē nebija ne miņas no padevības vai pielīšanas.Inteliģents,džentelmenis,peronība ar lielisku pašsajūtu, viņš bija neatkārtojams.
Un arī kad viņa labi trenētā sirds tomēr apstājās, viņs arī nomira pienācīgi, bez steigas un panikas, mierīgi skatoties uz mani un it kā sakot: piedod, es aizeju....

Atpakaļ