Pirmās dienas mājās

Nevar audzināt kucēnus ar kliedzienu un sitienu palīdzību.
Šādi audzināts kucēns nekad neizaugs par uzticamu suni.
Pamēģini piesaukt kucēnu pēc rupja uzsitiena! Tur, kur
audzināšanā tiek pielietota rupjība – tur paši audzinātāji ir
rupji un aprobežoti...
S.Mihalkovs.

 

Tā nu jūs, jaunais buldogmīlis, esat atnesuši mājās savu krunkaini-šņākuļojošo brīnumu un tagad gaidāt savu visrožaināko cerību piepildīšanos. Pēc visu iespējamo draugu, radu un paziņu raudzībās nākšanas ceremonijas, izskanot sajūsmas un apbrīnas vārdiem, jūs beidzot esiet palikuši aci pret aci ar savu jauno ieguvumu. Beidzoties svētku ažiotāžai, sākas pelēkā ikdiena.
Tagad jūs jau zināt, ka šī mazā un jautrā radībiņa ļoti skaļi un izmisīgi vaimanā, ražo milzu peļķes visnepiemērotākās vietās, grauž jūsu antikvārās mēbeles un diezgan sāpīgi kož. Kā gan risināt šīs neierastās problēmas, mēģinot gūt no tām baudu, nevis nomokot sevi un nenovedot mājiniekus līdz baltkvēlei un aktīvai suņu nīšanai?
Lai to saprastu, jums būs jāiedzīvojas „suņa ādā”, un jāiemācās skatīties uz pasauli ar sava audzēkņa acīm, vadoties pēc viņa, nevis savas - cilvēka loģikas.
Pievērsiet uzmanību sava kucēna spēlēm ar saviem vienaudžiem: cīniņi, pakaļdzīšanās, paslēpes, skriešanās ar zibenīgām virziena un tempa maiņām. Pamēģiniet šādi paspēlēties, kaut vai daļēji.
Protams, nav nekādas vajadzības kost pretī kucēnam viņa jautrā uzbrukuma laikā, cilvēkam ir cits, ļoti iedarbīgs instruments, ko var aktīvi izmantot spēlējoties ar kucēnu. Tās ir rokas!
Kontaktējot ar kucēnu, būtu jāzina, ka suņu valodā uzaicinājums paspēlēties ir pieplakšana uz priekšķepām un ieriešanās. Spēles laikā ar kucēnu mīļi un jautri jārunā, ja netīšām kucēnam nodarītas sāpes, tad jūsu labvēlība un pozitīvās emocijas nogludinās pārinodarījumu.
Kucēniem – pusaudžiem (pēc 4 mēnešu vecuma) ilgstošie cīniņi vairs neliekas tik interesanta nodarbe, tos vairāk interesē „pakaļdzīšanās”. Tāpēc kā spēle jāizmanto skrējieni ar virziena maiņām, periodiski mijoties ar nelieliem, īslaicīgiem „cīniņiem”. Tā ir ļoti laba emocionāla atslodze jūsu pusaudzim. Šādas spēles palīdz atbrīvoties no uzkrātās enerģijas un spriedzes. Mēģiniet ar savu kucēnu spēlēties bez rotaļlietu palīdzības, lai spēles laikā tas pilnībā nonāk instinktu varā. Jūs taču esat „pieredzes bagātais zvērs”, „vecākais īpatnis”, „bara vadonis”. Kucēns jūs atdarina un mācās no jums.
Rotaļlietas kucēnam spēlē medījuma, laupījuma lomu, un šajā vecumā suņuks diez vai gribēs dalīties ar jums savā laupījumā. Labāk ļaujiet mazulim vienam pašam spēlēties ar savām mantiņām jūsu prombūtnē. Jo sevišķi tāpēc, ka kucēni šo nodarbi neslikti pieprot, un pašaizliedzīgi un virtuozi ar to nodarbojas arī bez jūsu palīdzības.
Nekad nepieļaujiet, ka kucēns „aizspēlējas” un sāk kost jūsu matus, seju, kaklu – tas ir "tabu", nepakļaujaties viņa iegribām. Spēlei jāsākas un arī jābeidzas pēc jūsu vēlēšanās.
Ja tomēr, iegājis azartā, kucēns negrib pārtraukt šo aizraujošo nodarbi, un neievērojot jūsu viedokli, viņam ir vēlēšanās spēli turpināt, kucēna uzmanība jāpārslēdz uz ko citu, vai vienkārši jāignorē mazais spēlmanis. Nedaudz vecāku kucēnu var apsaukt ar kādu „sadzīves” komandu (piemēram – vietā). Nekad nemēģiniet atpirkties no kucēna ar kārumiņu, un nekādā gadījumā neietekmējiet kucēnu fiziski. Jāņem vērā, ka kucēniem piena zobiņi ir ļoti asi, būs vien jāsamierinās ar spēles laikā iegūtām skrambām uz savām rokām un kājām. Bet tikai spēles laikā iegūtām! Nekad nesodiet kucēnu, ja spēlējoties tas pārāk sāpīgi iekodis jums vai kādam no jūsu ģimenes, pat bērnam. Kucēntiņš nav vainīgs, ka sava maigā vecuma dēļ vēl nemāk aprēķināt savus spēkus, un ne pārāk labi orientējas jūsu ģimenes hierarhijā. Kucēna apziņā jūsu ģimene ir viņa bars ar savādāku hierarhiju, un katram ģimenes loceklim, arī bērnam, ir jāiekaro sava vieta šajā barā. Jūsu uzdevums ir iemācīt bērnam, kā jāspēlējas ar kucēnu, kā novērst tā uzmanību no spēlēšanās, pārslēdzot uz kaut ko citu, kā arī sekot, lai bērns neizprovocē kucēna agresiju.
Nekad nesodiet kucēnu, ja tas:
- uzbrūk slotai, grīdaslupatai vai putekļusūcējam (kucēnam jebkurš kustīgs priekšmets ir medījums, un vēlme tam sekot ir instinktīva un ļoti dabiska). Tāpēc, uzkopjot māju vai nodarbojoties ar savām darīšanām, neprovocējiet kucēnu, bet labāk izolējiet to krātiņā vai citā telpā.
- grauž un plucina kādu tam nepiemērotu lietu;
- izlūdzas cienastu no galda vai zog to;
- izvārtās puvekļos vai citās briesmīgi smakojošās un jūsuprāt riebīgās lietās;
- aizskrien līdzi svešam cilvēkam, kaķim vai sunim;
- uzlasa no zemes visādas draņķības utt.
Jums jāsaprot, ka tas viss noticis jūsu nevērības rezultātā. Saimniekam vienmēr pilnībā jākontrolē savs suns! Uzpasējiet savu suni, bet, ja tomēr neesat pienācīgi pieskatījis, tad ne jau kucēns pie tā vainīgs. Novērsiet viņa uzmanību no nevēlamās darbības, izrādot savu nepatiku tikai ar vārdiem, intonāciju.


Secinājums – ja netiks darīts sekojošais:
- ja kucēns netiks barots no galda, diez vai būs vajadzība aizliegt ubagot;
- ja jūs pats neiecelsiet kucēnu gultā vai klubkrēslā, tad turpmāk jums nevajadzēs to dalīt ar jau izaugušo suni vai līdz bezgalībai dzīt suni no šīm mēbelēm;
- ja jūs rupji un asi nestaipīsiet aiz lupatas vai rotaļlietas vai nerausiet to no kucēna mutes, tad vēlāk diez vai jums vajadzēs žēloties par izbojātiem zobiem un nožēlot par nez no kurienes radušos žokļa deformāciju;
- ja jūs nesūtīsiet pastaigā vienus pašus bērnus ar suni, jums nenāksies pārdzīvot traģēdiju un vēl ilgi sevi nosodīt par šo neapdomāto soli. Nepietiekama kontrole pie laba gala nenovedīs! Agri vai vēlu!
- ja jūs nemēģināsiet celt kucēnu aiz priekšķepām un neļausiet tam lekt no augstuma, tad arī nebūs vajadzības pēc veterināra palīdzības;
- ja jūs nebiedēsiet kucēnu ar skaļi rībošiem priekšmetiem, šāvieniem un petardēm, nevedīsiet to uz salūtu un tamlīdzīgiem skaļiem pasākumiem, tad jums arī nevajadzēs žēloties par sava suņa sabojātajiem nerviem. Arī par saviem...;
- ja jūs speciāli nekaitināsiet kucēnu jūsu kopīgo spēļu laikā, kad tas ēd, grauž kaulu, utt., tad kucēnam paaugoties, jums nevajadzēs kļūt par traumpunkta pastāvīgo apmeklētāju.
Jebkurā gadījumā jāievēro psihologa V. Levi principi, kas aprakstīti viņa grāmatā „Nestandarta bērns” (galu galā, kucēni arī ir kā bērni!). Lūk, daži pamatprincipi:
„...Sods nedrīkst kaitēt ne fiziskajai, ne psihiskajai veselībai, gribu teikt vēl vairāk, ka pēc idejas, sodam jābūt veselībai noderīgam.
Ja radušās šaubas – sodīt, vai nesodīt, tad labāk nesodiet! Pat, ja jums liekas, ka esat pārāk mīkstsirdīgs...visādam gadījumam, nekādas sodīšanas.
Par vienu reizi – tikai viens sods. Pat tad, ja pārkāpumu ir bijis ļoti, ļoti daudz.
Noilgums...Labāk vispār nesodīt, nekā sodīt ar novēlošanos.
Kas jau sodīts, tam tapis piedots...netraucējiet sākt dzīvi no jauna.
Nedrīkst vienlaicīgi gan sodīt, gan norāt...kad sāp, tad psihe ir jo sevišķi ievainojama, un tad soda sekas nav prognozējamas.
...Ēšanas, rotaļu laikā, uzreiz pēc fiziskas un psihiskas traumas (kautiņš, nelaimes gadījums)...sodīt ir aizliegts.
Aizliegts sodīt tad, kad ...mēs paši esam pārmēru nervozi, pārguruši vai pārāk apbēdināti, arī kašķīgi...šajos gadījumos dusmas vienmēr būs slikts padomdevējs.”...

Kā nevajadzētu slavēt:
„Uzslava ir kā narkotika. Vajag vēl un vēl! Ja pirms tam bijis daudz, un pēkšņi kļuvis mazāk...tad rodas sajūta, ka esi apdalīts...tā var notikt,...ja mēs pēkšņi izdomājam – pietiek izdabāt, laiks audzināt!
Slavinātājus ne vienmēr iemīl, toties ir izredzes izpelnīties riebumu un nicināšanu.
Jebkurā gadījumā, nav ieteicams slavēt:
- vairāk, kā divreiz par vienu un to pašu;
- aiz žēluma;
- aiz vēlēšanās iepatikies...”
Viss teiktais, protams, attiecas uz bērnu audzināšanu, bet atļaušos atkārtoties, ka suņi, un it sevišķi kucēni tie paši bērni vien ir, un, ja jūs ieklausīsieties psihologa ieteikumos, savā rīcībā vadoties pēc loģikas un veselā saprāta, izprotot sava kucēna uzvedības likumsakarības un pamatnoteikumus, tad jums ir jo lielas izredzes izaudzināt veselīgu buldogu – veselu gan fiziski, un kas nav mazāk svarīgi, arī psihiski veselu.

Suns – draugs, bet buldogs – daļiņa no sirds.
Un protams, ne jau katrs ir super,
Bet tad mēs paši pacentušies esam,
Jo dots ir tieši tas, ko gaidījām...

 

Atpakaļ