"Peldošie kucēni"

Pa šiem gadiem, kopš nodarbojos ar angļu buldogiem un esmu šķirnes vadītāja klubā, gar manām acīm ir pagājis liels skaits metienu un kucēnu. Un no šā diezgan iespaidīgā kucēnu skaita (1365) 36 bija diezgan neparasta attīstības anomālija, tā saucamā "peldošā kucēna sindroms". Līdz nesenai pagātnei es uzskatīju, ka tā lielākā mērā ir mūsu šķirnei raksturīga parādība, un ja arī parādās citās šķirnēs, tad tikai ar smagu, masu ātri uzņemošu korpusu, platu krūšu kurvi un īsām kājām. Taču, lai arī cik tas dīvaini nebūtu, pēdējos gados šis sindroms aizvien biežāk parādās arī citām šķirnēm, vieglākām un ar daudz "klasiskāku" eksterjeru, un pat kaķiem, lai gan tajā pašā laikā angļu buldogiem nu jau 48 metienos pēc kārtas nav vairs bijis neviena "peldētāja". Tāpēc, iespējams, stāsts par mūsu pieredzi palīdzēs kādam no nupat iesākušajiem audzētājiem gūt priekštatu par viņiem jaunu problēmu un pateiks, kādi mēri jāpieņem, lai šāds kucēns varētu pilnvērtīgi attīstīties, dzīvot, un to nenāktos iemidzināt. Šis nav zinātnisks darbs, droši vien, ka ir daudz kompetentāki ļaudis šajā jautājumā, nekā es, bet varbūt mūsu praktiskās iestrādes palīdzēs kādam no jums tikt galā ar situāciju ar iespējami mazākiem zaudējumiem.

Trauksmes simptomi
Tiem, kuri ne reizi nav redzējuši "peldētājus" "dzīvajā", paskaidroju, ka no sākuma jaundzimušie izskatās kā parasti, ja nu vienīgi ar nedaudz zemāku muskuļu tonusu, labi zīž, ļoti ātri uzņem svaru un izskatās vairāk nekā veseli, viņi ir pietiekoši spēcīgi un dzīvotspējīgi. Pirmie "zvaniņi" parādās, kad audzētājs pamana, ka visi kucēni guļ dažādās pozās, kurš uz muguras, kurš uz sāniem, kurš sagriezies, dievs vien zina kā, bet viens vai pat vairāki - tikai uz vēdera, plati izplešot ķepas, bet mēģinot tos apgriezt otrādi - aktīvi cenšās ieņemt iepriekšējo stāvokli. Pēc tam notikumi sāk attīstīties pēc diviem scenārija variantiem: pirmais no tiem - kad visi kucēni metienā jau stājas uz visām četrām ķepām, un, lai gan vēl neveikli, bet tomēr staigāt, kamēr "peldētāji" jeb "bruņurupuči", kā viņus vēl šad tad mēdz dēvēt, piepaceļas tikai uz priekšķepām, ar pakaļkājām veicot raksturīgas"peldošas" kustības, kā to dara vardulēni. Kustība uz priekšu notiek ar nevienmērīgiem grūdieniem, pusguļus stāvoklī. Šis vēl nav tas sarežģītākais variants. Sliktāk, ja kucēns pat neceļ augšā korpusa priekšdaļu, bet tikai vicina "rociņas" rumpītim gar sāniem, pakaļkājas ceļot augšā apmēram tāpat, kā ronis pleznas, pie tam izliecoties mugurā uz otru pusi. Šis variants ir sarežģītāks, jo tā kā kucēns lielāko daļu laika pavada guļot uz vēdera un gandrīz vienā vietā, rodas dažādu pakāpju nepatikšanas. Pirmkārt, sūt un noberžas āda uz vēdera, var pat rasties izsitumi un čūlas. Otrkārt, smaguma centrs pārvietojas uz krūšu kurvi, vēl mīkstās ribas netur pareizu formu, un krūšu kurvis smaguma ietekmē izplešas uz sāniem, saplacinās, kļūst plakans apakšdaļā, paliekot ovāls šķērsām, it kā ieliecoties mugurkaula virzienā.

Saspiestais krūšu kurvis pieplacina plaušas, kurās notiek sastrēgums(nosprostojums) un pleiras lapiņu salipšana. Sanāk, ka tas pārstāj būt par aizsargkarkasu, bet kļūst par cietu audu presi, kā rezultātā nenotiek normāla cirkulācija, un rodas sastrēgumpneimonijas risks. Pat visvieglākajos krūšu kurvja deformācijas gadījumos bieži gadās elpošanas orgānu un sirds-asinsvadu sistēmas funkcionāli traucējumi. Ekstremitāšu angulācijas dēļ attīstās to deformācija. (Angulācija; no angļu "angle" - leņķis. "Peldošajiem" kucēniem tas ir gurna, pleca un elkoņa līnijas lauziens attiecībā pret ķermeņa novietojuma līniju).
Muskuļu hipotonija(vājums), novājinot saišu aparātu, ved pie nenormāla kustīguma locītavās. Kucēnam augot un pieņemoties svarā, spiediens uz ekstremitāšu iekšējo daļu palielinās, tās aizvien vairāk izgriežās un izplešās uz sāniem no korpusa, kucēns it kā sēž vai guļ špagatā. Skaidrs, ka stāvēšana un normāla pārvietošanās šādā gadījumā nav iespējama.
Katram audzētājam, nokļuvušam šādā situācijā, būtu jāzin, ka tās izlabošanai laika viņam ir ļoti maz, bet otrajā gadījumā runa ir burtiski par stundām.

Iespējamie cēloņi
Kas tad galu galā ir "peldošā" kucēna sindroms? No kā tas rodas, kā ar to cīnīties un kā izvairīties no tā, lai nodrošinātu pret to savus nākamos kucēnus? Uz ko pirmkārt vērst uzmanību pamanot kādas dīvainības kucēna uzvedībā? Pamēģināšu paskaidrot, kā saka, uz āboliem. Šāda stāvokļa cēloņi līdz šim nav skaidri, lai gan pastāv vairākas neoficiālas versijas. Vispopulārākā no tām - ģenētiska nosliece. Es savukārt atļaušos apšaubīt šīs versijas pareizību, tā kā uzmanīgi izanalizējot visus 36 šī sindroma gadījumus mūsu kucēniem (no 1365), novērojot pēc tam viņu bērnus un mazbērnus, nekādas likumsakarības atrast neizdevās.
Nākošā versija ir tāda, ka tas ir iedzimts gurna izmežģījums (tā pati visiem zināmā displāzija). Teikšu atklāti, pirmo reizi saskaroties ar šo problēmu, un tomēr dabūjot uz kājām vairākus "peldētājus", mēs, elpu aizturējuši, gaidījām vecumu, kad vajadzēs veikt tajā laikā angļu buldogiem obligāto displāzijas pārbaudi. Nu tad lūk, visiem "peldētājiem un bruņurupucīšiem" rezultāti bija labāki nekā viņu normālajiem brāļiem un māsām.
Pastāv viedoklis, ka sindroma parādīšanās ir grūtniecības laikā pārciestu dažu vīrusu un sēnīšu izraisītu slimību sekas, kuras izsauc kucēnu muskuļu distrofiju. Savukārt praksē mēs nekādas saiknes ar šo uzskatu neatradām, jo visas kuces, no kurām dzima "peldētāji", bija veselas, ko apstiprināja gan viņu saimnieki, gan veiktie izmeklējumi un analīzes.
Nākošā versija šo stāvokli apskata no tāda viedokļa, ka tā ir grūtniecības laikā iegūta augļa pataloģija, saistīta ar minerālās, precīzāk fosfora-kaļķa, apmaiņas traucējumu. Šim uzskatam ir diezgan liela ticamība, jo kaulu audu sintēzei mātes organismā jābūt pietiekamā daudzumā un pareizās proporcijās kaļķim, fosforam, D vitamīnam un neaizvietojamām taukskābēm. Pie šo vielu trūkuma auglis noteiktā etapā nevar uzaudzēt pilnvērtīgu muskulatūru, formējas vājš skelets, kurš pēc tam nav spējīgs veikt noturēšanas funkciju, tāpēc problēmas, kā likums, rodas lieliem kucēniem ar paaugstinātu masu. Pilnvērtīgi, pēc noteiktas shēmas, barojot kuci kaut vai tikai mēnesi pirms dzemdībām (labāk protams to darīt visu grūtniecības periodu), kucēni dzimst stingri, bet ne smagi, ar vecumam atbilstoši labi attīstītu muskulatūru un spēcīgām saitēm. Domāju, ka šī versija ir pelnījusi detalizētāku izpēti, jo pēc tam, kad sākām, un jau divu gadu garumā pielietojam speciāli piemeklētu barošanas shēmu kucēm grūtniecības periodā, jau 48 metienos nav bijis neviena sindroma gadījuma. Vēl jo vairāk, izrādās, ka šī problēma ir arī jaundzimušiem sivēniem, kuru cūkkopji veiksmīgi risina ar E vitamīna un selēna injekcijām. Tiesa gan, uz kucēniem šī shēma nav izmēģināta, tāpēc neko konkrētu šajā sakarā pasacīt nevaru.
Vēl viens no iespējamiem sindroma parādīšanās iemesliem - nervu trubiņas mielīna apvalka nepilnīgas attīstības rezultātā radušās nervu impulsa caurvadāmības traucējumi. Laikus iesākta (jo ātrāk, jo labāk) masāža un vingrošana palīdz mielīna apvalka attīstībai, tādējādi paātrinot nepieciešamās funkcijas atjaunošanos. Tāpat no svaru kausiem nedrīkst nomest "tikai guļu!" faktoru. Buldoga kucēnus reti kad atstāj kopā ar māti uz visu laiku, jo lielā svara un pašas neveiklības dēļ tā viegli var nospiest bērnus. Rezultātā bērnus mātei izdod tikai uz barošanu. Visu pārējo laiku viņi klusītiņām dus kastītē, kas pilnībā apmierina audzētāju. Bet daba taču visu ir izdomājusi savādāk: māte ik pa brīdi traucē kucēnus, te laiza, te pagrūž ar degunu, te pārveļ uz citu vietu. Kucēni spiesti rāpot atpakaļ pie mātes, grūstās savā starpā un cīnās pie pupiem. Tā arī ir vislabākā dabīgā masāža un vingrošana. Pie šā aspekta jāpiedomā , audzējot arī kucēnus-bāreņus un mākslīgi barotos, jo normālas kustības un vecumam optimāla masa nodrošina kucēniem pareizu attīstību visās jomās.

Ko darīt?
Tādējādi, ar jautājuma "kurš vainīgs?" pirmo daļu mēs it kā būtu tikuši galā, tāpēc pāriesim pie otrās, praktiskākās un vajadzīgākās daļas "ko darīt?".
1) Pilnvērtīgi, sabalansēti un kvalitatīvi barot kuci pirms pārošanas, grūtniecības un zīdīšanas laikā, ar attiecīgo BAPu (bioloģiski aktīvās piedevas) pielietošanu. Neaizmirstiet, ka kvalitatīvi BAPi pirmkārt nepieciešami pilnvērtīga biploģiskā materiāla būvei, alimentārā un elimentārā sastāva atjaunošanai, imunitātes korekcijai, aminoskābju un taukvielu apmaiņas normalizācijai utt..
2) Kopš dzimšanas kucēniem paklājam izmantot biezu salmu matraci, kurš samazinās slodzi uz krūšu kurvi un palīdzēs pareizi noturēt korpusu. Matrača pildījumam noderēs arī no avīžpapīra saritinātas vai putuplasta bumbiņas. Kā savdabīgu masāžas paklāju var izmantot kartona olu iepakojumus, tos pārklājot ar biezu audumu. Kucēniem augot, manēžā izliekat sarullētus dvieļus vai paklājiņus, lai pārvarot šādus šķēršļus, kucēni maksimāli sasprindzinātu muskuļus. Jebkurā gadījumā segums nedrīkst būt pārāk mīksts, gluds un slidens.
3) Pēc iespējas biežāk kustināt un apvelt kucēnus, neļaujot tiem ilgstoši gulēt vienā pozā, it īpaši uz vēdera. Nepārbarot.
4) Ja ir kaut mazākās aizdomas par "peldošā" kucēna sindromu, nepieciešams steigšus sākt korpusa, un jo īpaši ķepu, masāžu, lai tādējādi uzlabotu muskuļu tonusu. Masāža un speciāli izvēlēti vingrinājumi nostiprinās novājinātās saites un muskuļus (ekstremitāšu stabilitāte un normāla funkcionēšana ir atkarīga arī no tās ieskaujošo muskuļu stāvokļa), noņems lieko sasprindzinājumu. Masāžas intesitāti jākāpina ļoti pakāpeniski, jāizbēg no straujām un sāpīgām kustībām, nodarbības labāk veikt 3-4 reizes dienā, pa 10-15 min..
5) Ja esiet nedaudz jau nokavējuši, un krūšu kurvis sācis saplacināties, papildus ķepu masāžai jāveic arī krūšu kurvja masāža. Šim nolūkam kucēnu ar vēderu liek uz plaukstas, ar pirkstiem aptver kucēna korpusu kā rokas espanderu un sāk masējošas kustības gar ribām no mugurkaula līdz vēdera sākumam. Cenšieties neļaut kucēnam aizmigt uz vēdera, sagāžiet to uz sāniem un atstutējiet tā korpusu ar trubiņā satītu dvieli.
6) Ja kucēnam savā vecumā jau vajadzētu celties kājās, bet viņš pat negrasās to darīt, tad, papildus visam iepriekšminētajam, viņu der arī sapīt. Pakaļkājām virs lecamlocīklas uzvelk platu gumiju, kuru sagriež astoņniekā. Attālumam starp cilpām jābūt nelielam, tam jāatbilst kāju platumam kucēnam stāvot. Šāda sapīšana novērš angulāciju un neļauj pārlieku izstiepties attiecīgo locītavu kapsulām.
7) Tomēr visātrākais, vieglākais un drošākais veids nolikt "peldētāju" uz savām kājām - savlaicīgi sākt izmantot tā saucamo "koridora" trenažieri. Tā konstrukcija ir maksimāli vienkārša: manēžai, kurā tur kucēnus, pa perimetru izveido koridoru, kura platums ir kucēna korpusa platums+1,5cm, un ne centimetra vairāk. Ievietots šādā koridorā kucēns gluži vienkārši nevar izplest ķepas un ir spiests tās turēt pareizajā stāvoklī. Tas viņam palīdz piecelties kājās un veikt pirmos soļus. Pie tam vēlams stimulēt kucēnu patstāvīgām kustībām ar kāruma gabaliņu. Šādā koridorā kucēnam jāpavada lielāko daļu laika, jo pat ja viņš piekusīs un aizmigs tajā guļot uz vēdera, vienalga nespēs plati izplest ķepas, bet gan būs spiests tās izstiept taisni vai savākt zem ķermeņa, kas pats par sevi jau ir labi. Ja nav iespējas izveidot koridoru pa manēžas perimetru, derēs arī vienkārši garš koridors, jo garāks, jo labāk, taču šinī gadījumā nāksies kucēnam veltīt vairāk laika, jo katru reizi koridora galā vajadzēs izņemt un apgriezt uz otru pusi kucēnu. Šāds vienkāršs trenažieris ļauj nolikt uz kājām "peldētāju" apmēram nedēļas laikā, te galvenais ir nenokavēt sākumu. Šis tik tiešām ir visātrākais un visdrošākais veids, kurš dod maksimumu garantijas. Galu galā, lai kas arī būtu par iemeslu šim sindroma gadījumam, pirmkārt jums ir kucēna kustību strukturāls traucējums. Izejot no tā, mums nepieciešams apzināti nodrošināt 'peldētāju" ar pareizu funkcionālu slodzi. Tas vajadzīgs, lai, papildus pārējam, CNS aktivizētos attiecīgas nomāktās struktūras, pēc kā ātri sāks attīstīties arī normāla reflektorā kustību funkcija. Koridors šinī gadījumā pilda nomākto funkciju palaišanas mehānisma pasīvā faktora lomu, mākslīgi atjaunojot normālu funkcionēšanu (analoģija ar atjaunojošām nodarbībām cilvēkiem pēc pārciesta insulta). Plaši izreklamētās nodarbības peldēšanā varbūt arī palīdzēs šādiem kucēniem, taču tikai visvieglākajos gadījumos, jo ūdenī taču kucēns nostiprina tieši peldēšanas funkciju, nomācot kā reiz tieši normālu kustību funkciju, kura jau tā bija traucēta, un peldēšanas laikā tiks pilnīgi nomākta. Starp citu, vienīgais kucēns mūsu praksē, kuru nesanāca piecelt uz kājām un nācās iemidzināt, bija tieši tas, ar kuru, pēc vetārstu ieteikuma, nodarbojās tikai ar peldēšanu, un ne ar ko citu. Tomēr, lai nebeigtu šādā minorā tonī, varu teikt, ka tas bija tik tiešām vienīgais šāds gadījums, un visi pārējie "peldētāji" dzīvo pilnvērtīgu, aktīvu dzīvi, priecē savus patreizējos īpašniekus ar uzvarām izstādēs un citiem sasniegumiem. Starp citu, fotogrāfijās variet apskatīt mūsu pēdējo "peldētāju" kategorijā "pirms" un "pēc".

Pirms

Pēc






 

Atpakaļ