Audzētāju stiprie nervi jeb suņkopības otrā puse

Kad es nolēmu sākt profesionāli nodarboties ar angļu buldogu audzēšanu un reģistrēt audzētavu, viens mans paziņa, labi zināms un pazīstams šīs šķirnes audzētājs Čehijā, to uzzinājis, izteica man tad vēl nesaprotamu frāzi: ”Lielus tev panākumus un stiprus nervus.” Kāds gan tam sakars ar nerviem, nodomāju. Lieta tak zināma... Nu, pieņemsim, smagas dzemdības kucei. Nu, kucēniem ar vēderu problēmas. Bet ar to taču jau esam saskārušies, bet visā pārējā – strtādā, dzīvo un priecājies! Ak, šis amatiera naivums! No pašreidzējās pieredzes augstuma man tas pat šķiet aizkustinošs. Tajos, ne pārāk tālajos laikos, kad suņkopība pie mums bija (vai vismaz skaitījās tāda) tikai amatieru, pasaules līmeņa suņu šeit gandrīz nebija, toties kādi bija cilvēki! Domubiedri, līdzgaitnieki, vienmēr gatavi palīdzēt, dalīties pieredzē un zināšanās, palīdzēt ne tikai vārdos, bet arī darbos. Cilvēks, nopircis pie tevis kucēnu, kļuva par draugu un gandrīz vai radinieku uz visu dzīvi. Tagad mums ir lieliski suņi, taču kaut kas nelāgs notiek ar cilvēkiem. Tie, kuri vēl atceras augstskolas politekonomikas kursu, varēs nocitēt:”Kapitālismā cilvēks cilvēkam vilks!”. Bet tie taču pagaidām vēl esam mēs paši,tie, kuri kuri patiesi priecājās ne tikai par draugu, bet arī konkurentu uzvarām, tie, kuri ringā apkampās ar uzvarētājiem un no sirds kliedza:”Uzvarēja draudzība!”. Kad, un galvenais, kā labad mēs pārvērtāmies par „vilkiem”? Un, ja tas ir „veselīgas konkurences” dabīgs rezultāts, tad kāpēc šī konkurence, būdama „veselīga”, galvenokārt izpaužas draugu-konkurentu apliešanā ar dubļiem, nepatīkamu baumu izplatīšanā un mēģinājumos jebkādā veidā piezemēt citu panākumus? Lūk tikai nepilnīgs nāves grēku saraksts, kuros viens otru apvaino mūsu profesionālie audzētāji:
„Ja audzētavā ir maz suņu, tad tās īpašnieks ir banāls „pavairotājs”, jo pastāvīgi atkārto vienas un tās pašas pāru kombinācijas vaislā, pārojot vienus un tos pašus suņus.”
„Ja audzētavā ir daudz suņu, tad tās īpašnieks ir „fermeris”, kurš nodarbojas ar masveida kucēnu ražošanu, un domā tikai par peļņu”.
„Ja no audzētavas tiek pārdoti pieauguši suņi, kuri vairs netiek izmantoti vaislā, tad tas ir konveijers un caurstaigājamā sēta, kur absolūti nemīl suņus un slikti pret tiem attiecas”.
„Ja audzētavā tiek atstāti un turēti suņi, kuri vairs netiek izmantoti vaislā, tad tās īpašnieks ir neprofesionālis, kurš jau zaudējis šķirnes redzējumu daudzo veco suņu dēļ”.
(Ja audzētājam ir tikai divi suņi, un abi netiek izmantoti vaislā, tad tas tiek darīts tikai tādēļ, lai nodrošinātu viņam alibi).
„Ja audzētavā vaislā izmanto suņus no citām audzētavām, tās īpašnieks ir sliņķis, kuram ir slinkums veidot pašam savu vaislas materiālu, un papildus tam vēl nekaunīgi izmanto svešas, no visas pasaules savāktu līniju, asinis”.
„Ja audzētava pāro ar saviem suņiem kuces no citām audzētavām, tad tās īpašnieks ir nabaga dzīvniekus ekspluatājošs mantrausis, kurš nekaunīgi tādējādi iedzīvojas”.
„Ja audzētājs nepāro ar saviem suņiem kuces no citām audzētavām, tad tās īpašnieks domā tikai par savu labklājību un nedomā par šķirnes attīstību daloties vaislas materiālā ar citiem audzētājiem”.
„Ja audzētavā pārdod suņus kopīpašumā, tad īpašnieks negrib sev liekas rūpes, un mierīgu sirdi pārliek tās uz citiem, liekot veidot sev pazīstamu vārdu”.
„Ja audzētavā nav suņu kopīpašumā, tad tas ir negodīgi pret tiem, kuri arī gribētu sev kucēnus ar slavenas audzētavas vārdu”.
„Ja mājā ir jūtama dzīvnieku klātbūtne, audzētava neizceļas ar tīrību, bet īpašnieks dzīvo kā krievu klasikas romāna varonis Trojekurovs - suņaudzētavā”.
„Ja mājā neredz suņus, īpašnieks ir nežēlīgs cilvēks, kurš tur dzīvniekus „necilvēcīgos” apstākļos un domā tikai par savu komfortu”.
„Ja audzētājs testē savus suņus uz veselību, tātad audzētavā ir problēmas ar iedzimtību šajā jautājumā”.
„Ja viņš to nedara, tātad viņam šī problēma ir vienaldzīga, vai arī viņš tādējādi ko slēpj”.
„Ja audzētavā ir problēmas ar dzīvnieku veselību, taču īpašnieks par to stāsta, tātad visi šīs audzētavas suņi ir slimi un bīstami apkārtējiem”.
„Ja audzētājs nepiemin problēmas ar savu suņu veselību, tad tikai lai tās slēptu un pielaistu slimību citu audzētāju suņiem”.
„Ja audzētavā nopirkts kucēns saslimst drīz pēc pirkšanas, tātad visi šīs audzētavas kucēni ir slimi, un īpašnieks pastāvīgi tirgo slimus kucēnus”.
„Ja audzētājs paņem atpakaļ saslimušo kucēnu, lai to izārstētu, viņš pirmkārt zināja, ka tirgo slimu dzīvnieku, otrkārt – tādējādi centās maldināt apkārtējos, iztēlojoties par labiņo”.
„Ja audzētājs, baidoties aplipināt visu savu audzētavu, nepaņem kucēnu atpakaļ ārstēšanai, viņš ir absolūti necilvēcīgs un viņam ir nospļauties uz pārdoto kucēnu”.
„Ja audzētājs nepārdod suņus vaislai, viņamir vienaldzīga šķirnes attīstība un viņš neveicina tās progresu”.
„Ja audzētājs pārdod suņus vaislai uz citām audzētavām, viņš mētājas ar vaislas materiālu un rīkojas netālredzīgi”.
„Ja audzētājs nepiedalās izstādēs ar saviem suņiem, viņš ir tikai „pavairotājs””.
„Ja audzētājs piedalās izstādēs, viņš ir slavaskārs kausu kolekcionārs”.
„Ja audzētājs dārgi pārdod savus kucēnus, ir skaidrs no kā viņš dzīvo”.
„Ja audzētājs lēti pārdod savus kucēnus, viņš padara bezvērtīgu labu šķirnes eksemplāru un nodarbojas ar dempingu”.
„Ja kucēni galvenokārt tiek pārdoti uz ārzemēm, tad valstij no tāda audzētāja nav nekāda labuma - tāpat viņš strādā tikai „uz izvešanu””.
„Ja kucēnus pārdod tikai uz vietas, audzētājs nenodarbojas ar savas šķirnes popularizāciju un vispār – nav konkurētspējīgs”.
„Ja audzētājs reklamē savus suņus publicējot to foto, skaidrs, ka viņa mērķi ir: būt uzmanības centrā un dārgi pārdot kucēnus no šiem suņiem”.
„Ja suņu fotogrāfijas nekur nav pieejamas, tad vai nu suņi ir briesmīgi, vai arī tie tiek turēti tādos apstākļos...”.
„Ja audzētājs piedalās dažādos forumos, viņš ir prātuļojošs iznirelis”.
„Ja audzētājs nepiedalās dažādos forumos, viņš nepaaugstina savu līmeni un atpaliek šķirnes redzējumā”.
„Ja pārdodot tiek piedāvāti tikai standarta pirkšanas-pārdošanas līgumi, tas vēl neko nenozīmē”.
„Ja tiek piedāvāti nestandarta līgumi, tie ir sastādīti tikai savam labumam, kā arī lai pircējam vēlāk varētu aizbāzt muti”.
Šis diemžēl vēl nav viss. Vai tiešām būtu jābrīnās, ka ne visi ir spējīgi izturēt šādu presingu. Daudzi audzētavu īpašnieki un pieredzējuši audzētāji galu galā pārstāj cīnīties, izpārdod vai kaut kā sameklē citus saimniekus saviem vaislas suņiem, ņem sev suni bez dokumentiem vai vispār atsakās no jelkāda suņa mājās, un klusītiņām eksistē, nekad un nekādi vairs nesaskaroties ar „profesionālās suņkopības trako pasauli”. Žēl, ļoti žēl. Taču ko lai dara, ja mūsdienu suņkopība prasa spēku, izturību, un vārda tiešajā nozīmē – dzelzs nervus.

Atpakaļ